"Kā cilvēks no malas es neredzu, kā to var atrisināt citādi kā ar vienas puses pilnīgu iznīcību..." PIETIEK ekskluzīvi publicē nodaļu no Lato Lapsas grāmatas "Zem Muhameda bārdas"

PIETIEK
08.10.2023.
Komentāri (86)

Šis jaukais ciematiņš tā reāli sasniedzams tikai ar automašīnu, nekāda regulāra sabiedriskā transporta šeit nav, kaut gleznainā vietiņa Karmela kalna pakājē nudien neatrodas tālu no asfalta un augstceltnēm – no Haifas pilsētas Izraēlas ziemeļos labi ja pusstundas brauciena attālumā, šķiet, dienvidaustrumu virzienā. Bet tas arī ir labi, ka mūsdienu steidzīgā civilizētā pasaule Ein Hodas ciematiņu, šķiet, ir aizmirsusi, – nejaušais iebraucējs šeit jūtas kā gluži citā pasaulē, tādā klusā, mierīgā un apgarotā.

Ciematiņš gan ir vienā vecumā ar Rīgu, tā vēsture, kā izrādās, sākas jau Saladīna un krustnešu laikā: tad leģendārā sultāna karaspēkā varonīgi cīnījās arī irākiešu komandieris Husams al–Dins, kurš ieguva iesauku Abu al–Haidža (tas, kurš uzdrīkstas). Pēc kara beigām viņš atgriezās Irākā, taču daži no viņa ģimenes palika Karmelas reģionā un citviet šajā pusē, – Ein Hauda bija viens no viņu ciematiem. Savukārt tagad ciematiņa nosaukums mainīts uz ebrejisko Ein Hod, kas nozīmējot – Slavas pavasaris.

Par slavu grūti spriest, taču patiešām šķiet, ka šeit valda mūžīgs pavasaris – ne tikai dabā, bet arī jauko un neparasto cilvēku sejās. Šis ir vienīgais mākslinieku ciematiņš visā Izraēlā, kurā mūsu dienās mīt aptuveni simt piecdesmit ģimeņu, un reklāmas teksti nebūt nemelo, solot „autentisku mazu ciematu ar skulptūrām apmēram divdesmit kilometrus no Haifas”, „viesu uzņemšanu tipiskās arābu mājās” un „ciematu, kas pats par sevi ir mākslinieciskā reālisma darbs”.

Ja es te būtu plānojis uzkavēties kādas dienas, nebūtu viegli izvēlēties viskārdinošāko no visām kārdinošajām mītnēm. Nu, piemēram, Beheru ģimenes mājā ir īpašā viesu istaba „Etnahta”, kas tiek slavēta šādi: „Atrodoties arābu mājā ar augstiem griestiem, arkām un biezām sienām, tā ir kļuvusi par vietu mīlētājiem. Kad tika atsegta ēkas grīda, tika atrasta sena akmens krāsns, kas tika pārveidota par pirti ar stikla sienām un mozaīkas grīdu.”

Kas tik viss te nav atrodams – vairāki desmiti galeriju, veseli divi muzeji (viens – mākslinieka Marsela Džanko muzejs, otrs ar nosaukumu „Nisco” – veltīts antīkiem mūzikas instrumentiem) un pat Berlīnes mūra fragments, te var pamācīties kalēja arodu, var pagleznot, var pavadīt laiku sarunās ar inteliģentajiem ciematiņa iedzīvotājiem, no kuriem lielākā daļa šeit nav nonākuši nejauši, jo stingra Ein Hodas senāko iedzīvotāju „žūrija” rūpīgi atlasa cilvēkus, kas spēs labi iederēties vietējā kopienā.

Ein Hodā ir arī sava superslavenība – 1943. gadā dzimušais gleznotājs Uri Gils, kurš četrdesmit vienu gadu bijis iznīcinātāja pilots un pat iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā. Glezno viņš kaut ko varbūt arī ne pārāk talantīgu, taču noteikti lielu, varētu pat teikt – monumentālu. Vietējā Džanko Dadas muzejā izstādīta viņa īpatnās un darbietilpīgās tehnikas glezna „Bez piecām minūtēm septiņi”, milzīga, divarpus metrus augsta, gandrīz četrus metrus plata, tajā attēlota, šķiet, ne gluži parasta ģimene pie galda – kaut tās neskaitāmie simboli man tiek atklāti tikai pēcāk. Taču tāpat Uri glezno gan plikņus, gan savus armijas biedrus, ir arī zīmējumi ar parastu zīmuli.

Interesantāka par gleznām gan ir Uri Gila biogrāfija. Simpātiskais nenosakāmā vecuma vīrs dzimis izraēliešu „kolhozā” – kibucā, audzis kopējo bērnu kolektīvā, nekad nav vēlējies būt par pilotu, tad jau drīzāk par elites desantnieku. Taču kaut kā tā gadījies, ka viņš izturējis pilota pārbaudījumus, pēc tam palicis dienestā, jo visu laiku tuvojies atkal jauns un jauns karš, un turpinājis lidot līdz pat dienai, kad kļuvis sešdesmit gadus un divdesmit dienas vecs. Tad Gils atvaļinājies brigādes ģenerāļa pakāpē un nolēmis veltīt pārējo dzīves daļu gleznošanai.

Ein Hodas ciematā viņš ar sievu dzīvo diezgan izteiktu vientuļnieku dzīvi un pat pēc divdesmit gadiem, šķiet, īsti nejūtas, ka te piederētu, kaut visi svarīgie ciemata viesi tiek atvesti pie vecā lāga Uri. Savulaik viņu ar sievu Dženiu (tā ir viņa otrā sieva, pirmajā laulībā viņam ir trīs bērni) stingrā „žūrija” šeit uzņēmusi tikai ar otro piegājienu, un kādā Izraēlas intervijā Uri to atminējies šādi:

„Es metu uz viņu aci veselu gadu, un viņa to pat nenojauta. Viņa ir svētā, mana sieva. Es pametu māju Ramat Hašaronā, kur es dzīvoju ar savu bijušo un mūsu bērniem, es atstāju viņai visu, un es pārtiku tikai no gleznošanas. Grūti noticēt, bet tas ir fakts, cilvēki pirka manas gleznas. Man arī veicās – man bija patrons, kas no manis nopirka četras gleznas ik gadu, lai gan toreiz mana darba līmenis bija tālu no tā, kāds tas ir tagad. Dženia un es dzīvojām īrētā dzīvoklī un tad pārvācāmies uz šejieni...”

Man ar Uri nekāda personiskā saruna nesanāk, – kāpēc lai mēs, pilnīgi skaidrā prātā būdami, runātu par intīmām lietām, ja ir taču lidmašīnas un karš, un galu galā gleznas? Taču arī par gleznām Uri, šķiet, ir vienreiz iemācījies vienu tekstu un nu to atkārto, tiekoties ar katru ciemiņu. Pirms brauciena es esmu izlasījis viņa stāstīto izdevumā „Haaretz” par muzejā izstādīto megagleznu, un apmēram to pašu Uri stāsta arī man.

Tas ir apmēram tā: „Man nav nekādu vēstījumu, es gleznoju iespējamu situāciju. „Piecas minūtes pirms septiņiem” ir piecas minūtes, pirms viss sākas, pirms viņi ēd brokastis. Mans dēls rāda uz kādu nezināmu punktu. Gleznā arī es rādu uz kaut ko nesaskatāmu. Neviens neskatās uz mums, izņemot meiteni, kas raugās mūsos pilnīgi atklāti. Grieķiski „patiesība” nozīmē arī to, kas nav apslēpts. Tāpēc es arī viņu uzgleznoju puskailu. Citiem es teicu, lai viņi ierodas garās drēbēs. Viņa, kas simbolizē patiesību, ir uzgleznota malā. Arī avīzei ir sava jēga – kā visam. Tā rāda datumu, kad es sāku šo darbu.”

Gleznā, kā saprotams, ir attēlots arī viņa dēls.”Visi domā, ka viņš ir Jēzus. Viņi saka, ka tas ir „Pēdējais vakarēdiens”, taču tā nav. Liors ir ļoti godīgs cilvēks, tīra dvēsele, un ar savām garajām matu citrām un sarkanā tērpts viņš atgādina cilvēkiem par Jēzu, un tā ir tā ilūzija. Taču viņš saista darbu ar periodu, ko es nolēmu izmantot – baroku. Un tāpēc, ka uz viņu skatās divi cilvēki, viņš kļūst par svarīgu personu.”

Un viņš pats? „Es pats esmu malā, bet bez manas klātbūtnes glezna nestrādātu. Tā ir mana piedurkne, kas patiesībā nobalansē gleznu; es samazinu spilgtumu, cik vien varu, līdz punktam, kad to vēl var uzskatīt par spilgu. Tas gleznai dod daudz garīguma, jo garīgums ir lielākoties krāsās. Un, starp citu, runājot par krāsām, nekas nelīdzinās zaļajai krāsai. Zaļais ir dievišķs. Un zaļajā jūs atrodat vislielāko emocionālo gammu. Manas gleznas ir ļoti zaļas...”

Ļoti sarežģīti, vai ne? Taču tā nu atvaļinātais ģenerālis – lidotājs – Ginesa rekordists pasauli redz, un tā viņš vēlas to attēlot. Un ir cilvēki, kurus viņa gleznas patiešām aizkustina: Telavivas Mākslas muzeja kuratore savulaik esot teikusi Gilam, ka viņa veselu stundu sēdējusi gleznas „T. 523” („Eskadriļa 253”) priekšā un raudājusi. Gleznā redzams vesels bars ļoti vientuļu cilvēku – lidotāju, kuri izkārtoti līdzīgi kā Rembranta gleznā „Naktssardze”. Cilvēkam no malas glezna var šķist diezgan plakana – taču cilvēki, kā redzams, ir ļoti dažādi.

Tad es vēl šeit kārtīgi un ļoti garšīgi paēdu, iepazīstos ar ciematiņa galvenās galerijas saimnieci Naomi – kopumā te ir veselas piecas izstāžu zālītes, pastaigāju vēl šur un tur, līdz pēc laiciņa jau negrozāmi secinu, ka vietējie iedzīvotāji nemaz tik ļoti nekāro iepazīties ar kārtējo ciemiņu vai viņam kaut ko pārdot, – izskatās, ka viņiem arī tāpat ir labi.

Arī es šeit noteikti justos labi un brīnišķīgi, ja vien... jā, ja vien es spētu izbaudīt netaisnību, ja vienm man patiktu dzīvot kapos un dzīrot uz kapa kopiņas un ja vien es spētu nelikties ne zinis, ka mītu mājā, no kuras izdzītie tās patiesie īpašnieki noraugās manā dzīvē ar rūpīgi slēptu naidu un izmisumu – vieni no viņpasaules, bet citi krietni tuvāk, no dažu kilometru attāluma.

Lieta tā, ka ebreji nav šī ciematiņa vēsturiskie iemītnieki, un arī pats ciematiņš savulaik saucās nedaudz citādi – „Ayn” vai „Ein Hawd”, arābiski laikam Ielejas pavasaris, tā vismaz man stāsta. Savukārt arābi šajā ciematiņā dzīvoja jau kopš tiem pašiem Rīgas dibināšanas laikiem un līdz pat pagājušā gadsimta vidum, kad saskaņā ar kārtējo reklāmas tekstu „pamests arābu ciemats no 1948. gada Neatkarības kara tika pārveidots par mākslinieku koloniju”.

Kā tad tie arābi tā pēkšņi iedomājās pamest savu astoņsimt gadus apdzīvoto mītnes vietu un pat neiepīkstējās, kad viņu mošejā tika ierīkots restorāns „Bonanza”, kas tur atrodas vēl joprojām? Patiesība ir īsa un skaidra – padzīšanas brīdī neviens viņiem neko neprasīja un nelūdza.

Arābu Ein Hudā bija nepilns tūkstotis iedzīvotāju, un lielākā daļa no viņiem bija spiest aizbēgt un patvērumu rast Rietumkrasta Dženinas bēgļu nometnē. (Rietumkrasts ir Rietumkrasts tāpēc, ka tas ir Jordānas upes rietumu krasta teritorijas – Bībeles valodā runājot, Jūdeja un Samarija. To kopā ar Austrumjeruzalemi un Gazas sektoru var saukt par Okupētajām Palestīnas teritorijām, par Palestīniešu teritorijām vai vienkārši par Teritorijām.)

Taču trīsdesmit četrdesmit cilvēku, lielākoties tās pašas leģendārās Abu al–Haidžas ģimenes pārstāvju, palika, un viņus uzvarošās jaunās ebreju valsts pārstāvjiem tā arī neizdevās padzīt pavisam – kaut atšķirībā no nākamā lielā kara šajā reizē, 1948. gadā ebreji nudien neceremonējās ar padzīšanu un „zemju atbrīvošanu”. No savām mājām arābi tika patriekti, taču kaut kādā veidā ieguva tiesības apmesties netālu esošā pakalnā, no kura varēja noskatīties, kas notiek viņu bijušajās mājās.

Viņu bijušajās mājās jaunā Izraēlas valsts vispirms nometināja ebrejus – imigrantus no Tunisijas un Alžīrijas, bet tie izrādījās lauksaimniecības jomā pilnīgi nespējīgi. Tad ciemats uz laiku tika pamests, bet pēc tam tur iemitinājās mākslinieku kolonija. Patiesībā gan māksliniekiem savā ziņā jāteic paldies – bez viņiem valstiskie drošībnieki ciematu, visticamākais, būtu vienkārši izdemolējuši un iznīcinājuši. Ja Izraēlā pabraukāt „ne pa tūristu takām”, šādus pamestos un izdemolētos arābu ciematus joprojām var apskatīt simtiem, droši vien pat tūkstošiem.

Daži kilometri kalnup, kur sākas Karmela mežs, pabraucu garām ebreju kibucam „Nir Etzion” ar viesnīcu un pat klīniku savainotiem savvaļas dzīvniekiem, – un tad jau klāt arī ir jaunais arābu ciemats ar pilno nosaukumu „Ein Hawd al–Jadida”. Šī nosaukuma oficiālu atzīšanu gan viņiem izdevās panākt tikai 1978. gadā, bet pirms tam bijušajam Ein Houdas iedzīvotāju ciematam bija jāsaucas par Kfar Abu al–Hidžu (vai Haidžu).

Nekā gleznaina un skaista te nav, bet apmēram trīs simti arābu dzīvo savu dzīvi, viņiem ir sava mošeja, ir arī restorāns „Habayit”, kas pieder tās pašas el–Haidžas ģimenes pārstāvjiem. Pusgadsimtu pēc dibināšanas ciematu atzina Izraēlas varas iestādes, bet 2006. gadā to pat pieslēdza centralizētajam elektrības tīklam.

„Esiet sveikti „Ayn Hawd”, Haifas reģionā, etniski iztīrītā divdesmit trīs tūkstošus un vēl nezin cik dienas atpakaļ,” – tā vēsta ciemata vizītkarte internetā, taču zināmā mērā tas ir pārspīlējums – acīmredzami es te neesmu gaidīts viesis. Atšķirībā no piedzīvotā citās arābu apdzīvotajās vietā, it īpaši jau otrās arābu intifādas laikā, neviens man neko sliktu nesaka, arī ar akmeņiem nemet, arī restorānā kā jau viesi apkalpo laipni un pieklājīgi, bet... nē, nepatīku es te nevienam, ne lielam, ne mazam. (Intifāda tulkojumā no arābu valodas burtiski nozīmē „trīce”, „šūpošanās”, bet parasti tiek tulkota kā sacelšanās, dumpis, pretošanās.)

Arī restorāna saimnieku neizdodas pamudināt uz sarunu, kaut internetā atrodu, ka Zakaria Abu al–Haidža savulaik stāstījis medijiem – visi, kuri dzīvojuši tur, lejā, mājā, kas savulaik piederējusi viņa ģimenei, saskārušies ar kādu nelaimi – slimību, bankrotu vai šķiršanos. Un nav grūti saprast, kā jūtas cilvēks, kuru padzen no mājām, kur viņa senči ir dzīvojuši astoņsimt gadu, un tas notiek ar pamatojumu, ka padzinēju senčiem šī zeme, lūk, esot piederējusi pirms diviem tūkstošiem gadu, kaut pēdējos tūkstoš astoņsimt no tiem viņi tai nav rādījušies ne tuvumā.

Tiesa, jau nobraucot atpakaļ lejā, „pie ebrejiem”, kāds no laiskajiem māksliniekiem man ieminas, ka pirms dažiem gadiem, kad šeit plosījās baisais Karmela kalna reģiona ugunsgrēks – visbriesmīgākais ugunsgrēks Izraēlas vēsturē, kurā bojā gāja četrdesmit trīs cilvēki – tajā iznīcinātas vairāk nekā desmit mājas Ein Hodā, savukārt arābu Ain Haudas ciemats palicis neskarts. Taču būtiskākais esot bijis tas, ka šajā milzu nelaimē arābi un ebreji bijuši savstarpēji satriecoši izpalīdzīgi, izraēliešu ugunsdzēsējiem pašaizliedzīgi palīdzējuši palestīniešu pašpārvaldes ugunsdzēsēji, un viena komanda atbraukusi pat no tās pašas Dženinas bēgļu nometnes...

Viena lieta ir sausa statistika, kas liecina, ka 1948. un 1967. gada karu rezultātā savas mājas lielākoties uz neatgriešanos bija spiesti pamest vairāk nekā četras piektdaļas visu Palestīnas arābu iedzīvotāju. Sākoties 1948. gada karam, teritorijā, kas pēcāk kļuva par Izraēlu, dzīvoja deviņsimt četrdesmit tūkstoši arābu, – pēc kara bija palikuši simt, varbūt simt piecdesmit tūkstoši. Savukārt pārējie kļuva par palestīniešu bēgļiem – saskaņā ar Apvienoto Nāciju oficiālo definīciju par „personām, kuru normālā dzīvesvieta bija Palestīna laikā no 1946. gada 1. jūnija līdz 1948. gada 15. maijam un kuras zaudēja gan mājas, gan iztikas līdzekļus 1948. gada konflikta rezultātā”.

Šīs vietas, protams, nav iekļautas populārākajos Izraēlas tūristu maršrutos, taču, tikko jūs no tiem novirzāties pa labi vai kreisi, varu galvot – pusstundas laikā jūs uziesiet ne vienu vien pamestu arābu ciematu, - un tos redzēt savām acīm jau ir pavisam cita lieta. Šādi ciemati ir pat pašā Jeruzalemes pievārtē.

Daudzas no šīm kādreizējām apdzīvotajām vietām gan ir nolīdzinātas ar buldozeriem, bet citas vēl joprojām ir palikušas salīdzinoši neskartas – protams, bez logiem, durvīm un lielākoties arī jumtiem, ar daļēji iznīcinātiem augļu dārziem, taču joprojām pamanāmas un atpazīstamas. Vairāk nekā miljona palestīniešu bēgļu nekustamais īpašums, kuri 1948. gadā pameta savas mājas Haifā, Jaffā un ziemeļu Telavivā, tā arī stāv – formāli neaiztikts. Tai pašā 1948. gadā tika izlemts, ka pēc deviņdesmit deviņiem gadiem šīs arābu mājas kļūs Izraēlas īpašums – tātad palicis gaidīt nieka dažus desmitus gadu.

Savukārt zeme jau sen ir tās jauno saimnieku rokās, kuri saskaņā ar oficiālo ideoloģiju vienbalsīgi, gandrīz vai korī apgalvo – šī zeme gulēja pamesta un neelpojoša, bet mēs atnācām un to augšāmcēlām. Arābi gan uz to mēģina atbildēt – nekā tamlīdzīga, arī pirms jums ar zemi un mūsu attiecībām ar to viss bija kārtībā. Taču ne viņi tagad ir noteicēji: likums nosaka, ka, ja zeme piecus gadus netiek apstrādāta, tā skaitās pamesta un to var atdot jauno apmetņu iemītniekiem. Arī šī iemesla dēļ toreiz, nu jau vairāk nekā pirms pusgadsimta, uzvarētāji ebreji neļāva mājās atgriezties pat tiem arābiem, kas bija aizbēguši turpat blakus, tikai uz kaimiņu ciematu...

Kā tas viss sākās? Pēc dažiem braucieniem uz šo svēto un vienlaikus nolādēto zemi esmu par tās vēsturi izlasījis pietiekami daudz grāmatu, kuras sarakstījuši gan vienas, gan otras, gan trešās, piektās, desmitās puses pārstāvji, bet vienalga es nevaru pateikt, kurā brīdī viss sākās. Tāpēc varbūt sāksim ar stāstiņu par vienu no manis apciemotajām vietām, tad par vēl un vēl kādu, lai radītu kaut aptuvenu priekšstatu, cik viss te ir bezgala vienkārši un līdz izmisumam sarežģīti vienlaikus.

Nemaz ne tik tālu no Jeruzalemes – starp šo pasaules svētāko pilsētu un arābu Hebronu, Patriarhu pilsētu – atrodas Kfar Ecionas apmetne. Tepat netālu ir ieleja, kur Dāvids esot uzvarējis Goliātu. Patiesībā Izraēlā ir diezgan pagrūti atrast kādu vietu, no kuras dažu desmitu kilometru attālumā kāds Bībeles personāžs savulaik kaut ko nebūtu pasācis.

Tas, ko sauc par apmetni, patiesībā ir diezgan zaļš, diezgan uzkopts paliels ciemats, gandrīz vai pilsētiņa, mūsu dienās tur dzīvo apmēram tūkstotis iedzīvotāju, kuri lielākoties nodarbojas ar lauksaimniecību – audzē ķiršus, olīvas, riekstus, vīnogas, ziedus. Šeit dzīvo, šķiet, tikai un vienīgi ebreji. Jauki, draudzīgi, nedaudz atturīgi ļaudis, kuriem dzīve permanenta aplenkuma – lai neteiktu, ka karastāvokļa, – situācijā ir jau, tā teikt, asinīs.

1927. gadā – laikā, kad Palestīnas teritoriju nosacīti pārvaldīja briti – šo nometni kā skarbi reliģiozu kibucu dibināja no Jemenas ieradušies ebreju imigranti un vēl ortodoksālāk noskaņoti jūdi no Jeruzalemes Mea Šearimas rajona (tajā mēs vēl nonāksim). Turklāt toreiz šo zemi neviens nevienam neatņēma – to ebreji par naudu un uz normālas vienošanās pamata iegādājās no vietējiem arābiem. Taču jau divus gadus vēlāk Palestīnas nemieru laikā apmetne tika nopostīta, un interesanti, ka tolaik no turienes padzītajiem ebrejiem patvērumu deva tuvējā Beit Umaras arābu ciemata iedzīvotāji.

Trīsdesmito gadu sākumā ebreji bija atpakaļ un sāka iekārtoties, viņu iestādītie koki pirmo ražu deva jau pēc četriem gadiem, – bet nākamā arābu dumpja laikā 1936.–1939. gadā viņus atkal patrieca, 1943. gadā ebreji atkal sāka atjaunot kibucu, un 1945. gada rudenī netālu tika nodibināts vēl viens kibucs, kurā apvienojās Otro pasaules karu pārdzīvojuši ebreji no Ungārijas un Čehoslovākijas.

Jau salīdzinoši mūsu dienās – 1985. gadā uznāca lielā krīze, un kibucu sistēma gan izdzīvoja, taču vairs nav tāda kā tajos vecajos, labajos, skarbajos laikos, kad viens no kibucu kustības tēviem Ārons Dāvids Gordons uzskatīja, ka tieši smags darbs lauksaimniecībā dos ebrejiem tiesības uz savu senču zemi, – un, lai nu kā tur būtu gājis, smagā darba faktu nevar noliegt.

Kibucu dibinātāji sev līdzi atveda sapni par taisnīgumu un vienlīdzību, un šie principi šajos „ebreju kolhozos” tika ieviesti dzelžaini un skarbi. Kibuci pirmajos gadu desmitos bija īsta totālā kolektīvisma un sabiedriskuma principu valstība – viss bija kopējs, pat bērni. Tikai sievas un vīri netika dalīti, taču arī uz viņiem skatījās šķībi, ja viņi sabiedriskajā ēdnīcā sēdēja kopā.

Ņemot vērā apkārtējo, maigi izsakoties, nedraudzīgo vidi, divdesmitajos un trīsdesmitajos gados kibuci tika būvēti, sākot no sētas un sargtorņa, savukārt paši „kolhoznieki” dzīvoja kleķa būdiņās (Kfar Ecionas gadījumā – klostera drupās) vai teltīs – bet tādā gadījumā vienā teltī noteikti iemitināja divas ģimenes, lai tikai nesanāktu tāds principu pārkāpums kā individuāla telts. Visā vajadzēja dalīties, visu vajadzēja piedāvāt visiem, pat holokausta upuru ģimeņu saņemtās kompensācijas no Vācijas piecdesmitajos gados tika atdotas kopējai kasei.

„Neviens totalitārais režīms nav veicis tik totālu savu pilsoņu dzīves kontroli kā brīvais, brīvprātīgais un demokrātiskais kibucs attiecībā uz saviem biedriem,” konstatē grāmatas „Kibucs. Pamostoties no utopijas autors” Daniels Gordons. Taču bija arī savs milzīgais pluss – pilnīga drošība pret dzīves likstām un nedienām: ja kas, kibucs visā palīdzēs un visu nodrošinās, turklāt gandrīz viss dzīvei nepieciešamais bija bez maksas, kibuca noliktavā izsniedza pat ikmēneša cigarešu krājumu.

Taču arī pēc Otrā pasaules kara beigām Ecionas iemītniekiem nekāds miers neiestājās, – patiesībā pilnīgi pretēji. 1947. gada nogalē ANO pēc ilgām diskusijām izdomāja, kā varētu „atrisināt” Palestīnas, tur gadu simtiem dzīvojušo arābu un Otro pasaules karu pārdzīvojušo ebreju izvietošanas jautājumu – lai gan tas bija viss kas, tikai ne atrisinājums.

ANO Ģenerālās asamblejas 1947. gada 29. novembra deklarācijā ietvertais plāns paredzēja „iezemiešiem” atstāt tikai nepilnu pusi Palestīnas teritorijas, bet divreiz mazākajam ebreju skaitam – piecdesmit piecus procentus. Konflikts bija ieprogrammēts – vajadzēja to tikai sagaidīt.

Dažādās Palestīnas vietās notikumi norisinājās atšķirīgi. Šeit jau pāris nedēļas vēlāk arābi, kas kontrolēja vienīgo ceļu uz Guš Ecionu, uzbruka četrām ebreju automašīnām, un desmit ebreji gāja bojā. 1948. gada sākumā visas kibuca sievietes un bērni ar britu palīdzību tika evakuēti uz Jeruzalemi, un jau pēc dažām dienām sākās pirmais vietējo arābu uzbrukums viņu slavenā varoņa (jā, jā, patiešām varoņa) Abda al–Kadira al–Husaini vadībā, tas bija nesekmīgs, taču tika nogalināti visi ebreju pašaizsardzības vienības kaujinieki – kopskaitā trīsdesmit pieci.

Abds al–Kadirs al–Husaini bija pazīstamās Jeruzalemes al–Husaini ģimenes loceklis, kurš bija piedalījies jau 1936.–1939. gada arābu dumpī pret britu varas iestādēm, bet pēc tam kļuva par vienu no galvenajiem arābu vadoņiem tajā, ko viņi paši uzskatīja par svēto karu ar okupantiem – cionistiem.

Protams, ka, kā jau pienākas kārtīgam arābu vadonim un varonim, viņš rakstīja arī vārsmas – piemēram, šādas: „Šī drosmīgo zeme ir mūsu senču zeme. / Ebrejiem nav tiesību uz šo zemi. / Kā es varu gulēt, kamēr pār to valda ienaidnieks? / Kaut kas deg manā sirdī. Mana tēvzeme man māj.” Un grūti vēl pateikt, kas būtu sanācis no Izraēlas valsts, ja al–Husaini pavisam nejauši nebūtu nošauts izlūkoperācijas laikā 1948. gada 8. aprīļa agrā rīta stundā.

Zīmīgi, ka jau viņš paspēja pieredzēt vienu no apstākļiem, kas arī vēlāk ne reizi vien ir bijis izšķirošs Palestīnas teritoriju likteņa izlemšanā, – toreizējās Arābu līgas nodevīgumu un neieinteresētību. Tās ģenerāļiem bija savas intrigas un svarīgās kārtojamās lietas, un, kad al–Husaini 1948. gada pavasarī ieradās Damaskā, lai lūgtu arābiem tik svarīgos lielgabalus, viņam nācās doties prom tukšām rokām.

Tiesa, arī pēc al–Husaini nāves 4. maijā sākās jauns masu uzbrukums Ecionai. „Kas mēs esam un kas mūsu dzīvības? Nekas. Jēga ir atrodama dzīves projektā, kam mēs upurējam savas pūles. Mēs uzbruksim ienaidniekam, kur vien mēs to varam sasniegt, mēs neļausim tam īstenot savus plānus. Mūsu stingrā atbilde ir – Jeruzalemes mūžība,” – tā rakstīja Guš Ecionas pēdējais komandieris Moše Silberšmits, kurš dvēselē bija ne mazāks dzejnieks par al–Husaini. 12. maijā viņš krita.

Ja ticēt ebreju versijai, pārpalikušie kibuca aizstāvji beigu beigās padevās arābiem, taču jau pēc atbruņošanas tika apšauti, – izdzīvoja tikai četri. Kopumā pēc desmit dienu aplenkuma tika nogalināti simt piecdesmit septiņi ciemata ebreju iedzīvotāji, pats ciemats tika faktiski pilnībā nopostīts, un nākamos deviņpadsmit gadus arābi mierīgi turpināja dzīvot un strādāt uz savas atgūtās zemes, kur bija mituši jau daudzus, daudzus gadsimtus.

Savukārt padzītie ebreji skuma, skuma un skuma – apmēram tā: „Deviņpadsmit gadus mēs ar ilgām nolūkojāmies uz Guš Ecionu no attāluma. Katru gadu kibuca dzimšanas dienas darumā mēs devāmies ceļojumā uz Jūdejas kalniem. No Bar Gioras, Abu Goša vai Maale Hahamišas augstumiem mēs varējām saskatīt koku. Tas mums simbolizēja Ecionu, vietu, kur sākotnēji tika dibināts mūsu kibucs. Mēs skatījāmies un atcerējāmies...”

Taču tad pienāca 1967. gads un Izraēlai triumfālais Sešu dienu karš – visas naidīgo arābu valstu armijas tika satriektas dažās dienās, un Izraēla tika pie jaunām teritorijām, kuras nebūt ne visas tai bija ļoti vajadzīgas. Jordānieši uz Kfar Ecionas drupām bija uzbūvējuši savu armijas nometni, taču Sešu dienu kara laikā tā bija pamesta, vēl pirms to ieņēma Izraēlas armija. Kfar Ecionas „dēli un meitas” lūdza Izraēlas premjeram atļauju atgriezties, viņš bija aizkustināts, bet tūlītēju atbildi nedeva. Tikai pēc laika nāca atļauja: „Bērni, jūs varat atgriezties mājās.”

Maz kas bija palicis pāri no savulaik kibuca ieguldītā darba, taču ebreju atgriešanās notika triumfāli un aizkustinoši, ar visvisādām simboliskām darbībām – tā sākās ar lūgšanām Jeruzalemes Kara kapos, kur bija apglabāti Ecionas 1947.–1948. gada aizstāvji, tad automašīnu konvojā kā pirmā brauca tā pati bruņotā automašīna, kurā 1948. gada sākumā tika evakuēti Ecionas bērni. Goda vieta bija piešķirta Hananam Poratam, kurš bērnībā, vēl pirms ciemata iznīcināšanas 1948. gadā, bija tur dzīvojis...

Tas tā – viens mazs stāstiņš, par kuru es varu teikt tikai – jēziņ, cik labi, ka man nav jāizlemj, kuram īsti pieder šī asinīm dāsni slacītā zeme. Bet šādu stāstiņu te ir simtiem, tūkstošiem, vienkārši bez sava gala. Visi līdzīgi, bet katrs atšķirīgs.

„No kāda augstāka novērošanas punkta palūkojieties jebkurā virzienā un pamanīsiet starp ciematiem, kas izskatās kā veidojušies pakāpeniski un laika gaitā, atkārtojošās stūrainas formas – bieži vien pakalnos,” ieteic „Lonely Planet” ceļvedis. Tās ir ebreju kolonijas – apmetnes. Faktiski pamatīgi cietokšņi – kaut pirmajā brīdī tā var arī nešķist.

Lūk, vēl viens pieturas punkts turpat netālu – lai gan patiesībā Izraēlā nekas nav tālu – ir Kirjat Arba, tulkojumā Četru (milžu) pilsēta faktiski Hebronas pievārtē. Šī ir pilsētiņa ar apmēram astoņiem vai varbūt desmit tūkstošiem iedzīvotāju, jau atkal gandrīz simtprocentīgi ebreju. Arī šeit visi pilsētnieki dzīvo nelielā stresiņā, jo ik pa laikam palestīnieši nogalina vai vismaz mēģina nogalināt kādu šīs jau atkal uz vēsturiskās arābu zemes uzbūvētās pilsētas iedzīvotāju, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar pārdesmit gadus seniem notikumiem.

Pilsētiņas centrā atrodas Kahanes parks – tā nosaukts par godu Izraēlā aizliegtās galēji labējās, par rasistisku un teroristisku uzskatītās partijas „Kach” dibinātājam rabīnam Meiram Kahanem. Savukārt pāri ielai ir ASV, Brūklinā dzimušā ārsta Baruha Goldsteina kapa plāksne – sešstūrains izbruģēts laukums ar pamatīgu betona bluķi vidū. Uz tā vārdi – viņš „atdeva savu dzīvību par Izraēlas tautu, tās Toru un zemi”. Dzīvības atdošana notika, maigi izsakoties, netradicionāli.

Goldsteinam arābi nekad nebija patikuši – kā ārsts viņš bija atteicies ārstēt pat tos arābus, kas dienēja Izraēlas aizsardzības spēkos, un vispār visus neebrejus. Laikrakstā „The New York Times” viņš jau 1981. gadā bija publicējis vēstuli, tajā minot, ka Izraēlai jārīkojas izlēmīgi, lai aizvāktu arābu minoritāti no savu robežu iekšienes. 1993. gadā nezināmi ļaundari netālajā mošejā bija izlaistījuši skābi, – aizdomās tika turēts tieši Goldsteins. Taču tie visi bija tikai ziediņi.

Saskaņā ar notikumu oficiālo versiju 1994. gada 25. februārī trīsdesmit septiņus gadus vecais dakteris Goldsteins, apbruņojies ar automātu „Galil”, ieradās Patriarhu alas Ibrahimi (Ābrama) mošejā un tur aukstasinīgi apšāva divdesmit deviņus un ievainoja vēl vairāk nekā simt dievlūdzējus. Arābus, protams. Gods kam gods arābiem, – viņi pēc brīža attapās, kāds iemeta Goldsteinam pa galvu ar ugunsdzēšamo aparātu, pēc tam masu slepkavu pievārēja un viņu primitīvi piekāva līdz nāvei.

Skaidra lieta, sākās vardarbīgi arābus protesti, un rezultātā vēl deviņus palestīniešus divu dienu laikā nogalināja Izraēlas armija un policija. Premjerministrs Ichaks Rabins, kurš vienmēr bija uzskatījis ebreju nometnes okupētajās arābu teritorijās par Izraēlas sabiedrības vēzi, uzrunā parlamentam – Knesetam, vēršoties ne tikai pie nelaiķa Goldsteina un viņa domubiedriem, bet arī pie citiem asinskāri noskaņotiem nometņu iedzīvotājiem, bija bezgala skarbs:

„Jūs neesat Izraēlas sabiedrības daļa... Jūs neesat daļa no nacionālās demokrātiskās nometnes, pie kuras mēs visi piederam šajā namā, un daudzi cilvēki jūs nicina. Jūs neesat partneri mūsu cionisma būvē. Jūs esat svešs piedēklis. Jūs esat nezāle. Saprātīgs jūdaisms jūs izspļauj. Jūs sevi esat novietojuši ārpus ebreju likuma mūra... Mēs to sakām šim briesmīgajam cilvēkam un viņam līdzīgajiem: jūs esat cionisma apkaunojums un jūdaisma kavēklis.”

Taču nebūt ne visi ebreji domāja tāpat. Pat miljons arābu nav ebreja naga vērti, Goldsteina bērēs paziņoja rabīns Jakovs Perins. Goldsteins bija svētāks nekā visi holokausta mocekļi, viņam piebalsoja rabīns Dovs Liors no tās pašas Kirjat Arbas. Nākamajās nedēļās pēc notikušā simti ebreju apmeklēja Goldsteina kapu, pat dejoja un dziedāja, slavinot viņa rīcību kā preventīvu soli, atbildot uz organizācijas „Hamas” draudiem par ebreju grautiņiem.

Man gan vairs neizdodas apskatīt savulaik pie kapa izveidoto svētvietu, jo pēc tam, kad 1999. gadā Izraēlas parlaments pieņēma likumu, kas cita starpā aizliedz pieminekļus teroristiem, to iznīcināja armija. Taču vēl tagad īpaši radikāli noskaņoti ebreji atzīmē Goldsteina slaktiņa un nāves dienu, pat pārģērbjoties par viņu un dziedot savu arābu kaimiņu priekšā apmēram šādas dziesmiņas: „Doktor Goldstein, pasaulē nav neviena tāda kā tu. Doktor Goldstein, mēs visi tevi mīlam... Viņš nomērķēja uz teroristu galvām, stingri nospieda mēlīti un šāva, un šāva, un šāva...”

Un šādi noskaņojumi nav nekas īpašs un neparasts. 2009. gadā Izraēlā tika aizliegta grāmata „Ķēniņa likums”, kuras autori (protams, rabīni) cita starpā bija izteikuši domu, ka „jebkur, kur vien neebreju ietekme rada draudus Izraēlas pastāvēšanai, ir pieļaujama viņu nogalināšana”, turklāt tas attiecināms arī uz Izraēlas naidnieku bērniem, kuri „augs lieli, lai kaitētu mums”. Autorus pie kriminālatbildības nesauca, jo viņi paziņoja, ka tikai esot piedāvājuši savu jūdaisma skaidrojumu, neko vairāk.

Trešais stāstiņš. Sderotas pilsēta – vēl gandrīz par kārtu lielāka, šeit dzīvo apmēram divdesmit pieci tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem pāris simti pat ir arābi. Pilsētas nosaukums tulkojumā nozīmē „Bulvāri”, un tā patiešām ir īsta bulvāru pilsēta, tik daudz te, kaila pustuksneša vidū, sastādīts koku un visādu citādu zaļumu. Taču pilsētas neoficiālais „goda” nosaukums ir cits: lai gan teorētiski ikvienā Izraēlas mājā ir jābūt „Merkhav Mugan” – drošības istabai, kas pasargāta no ķīmiskajiem un bioloģiskajiem ieročiem, – tieši Sderota ir pasaules bumbu patversmju galvaspilsēta.

Kopš 2013. gada beigām šurp var atbraukt arī ar vilcienu no pašas Telavivas, un, iebraucot Sderotas jaunajā un modernajā dzelzceļa stacijā, kaut kas ēkas konstrukcijā šķiet dīvains, – it kā moderna, pat gaisīga būve, daudz gaismas un stiklu, taču viss kaut kā ļoti, tā sacīt, vienpusēji. Nedaudz rūpīgāk ieskatoties, sāk šķist – ēkas būvētājiem viena debespuse ir šķitusi saulaina un bezrūpīga, savukārt pretējā – nāves briesmas sološa.

Un tā arī ir – šī ir pirmā šāda veida publiskā būve visā Izraēlā, kas konstruēta tā, lai tajā esošajiem cilvēkiem nebūtu bīstami palestīniešu paštaisīto raķešu uzbrukumi no Gazas sektora. Nepilnu desmit gadu laikā pilsētas teritorijā „trāpījušas” – kaut precīzāk būtu teikt „nokritušas un uzsprāgušas” – nevis simtiem, bet tūkstošiem palestīniešu paštaisīto raķešu „Qassam”. Pie vietējās policijas ēkas no raķešu fragmentiem izveidota īsta instalācija.

Palestīniešu raķetes te krīt jau kopš 2001. gada – reizēm biežāk, reizēm retāk. Kopējais Sderotā nokritušo raķešu un lādiņu skaits ir ap astoņiem, varbūt deviņiem tūkstošiem. „Qassam” raķetes tuvējā Gazas sektora amatnieki gatavo māju apstākļos, neko daudz jau tur nevajag – korpuss no caurules, sprāgstvielu lādiņš, detonators un īpaša degviela, ko tāpat izgatavo vietējie amatnieki. Raķetes lidojuma tālums ir no trim līdz pat četrpadsmit vai piecpadsmit kilometriem.

Nedaudz ciniski paraugoties – nu, un kur gan palestīniešiem jebkura attiecību saasinājuma brīdī atrast pateicīgāku mērķi par Sderotu? Kā nekā līdz Gazas sektoram no pilsētas ir apmēram pusotrs kilometrs, varbūt divi, tuvākais Gazas sektora punkts no Sderotas robežas oficiāli ir astoņsimt četrdesmit metru attālumā. Turklāt, no arābu viedokļa raugoties, Sderota viennozīmīgi ir pretīgs un iznīcināms nekaunīgu okupantu perēklis.

Kādreiz, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados šeit bija arābu Nadždas ciemata zemes, – ciemata ēku drupas te ir sameklējamas vēl tagad, tagadējā Sderotas pilsēta no tām atrodas dažu kilometru attālumā. Ciematu tai pašā 1948. gadā ieņēma Izraēlas bruņoto spēku Negēvas brigāde, kas iedzīvotājus bez garām runām padzina uz Gazas sektoru.

Vispirms te bija nometne, pēc tam, piecdesmito gadu vidū sāka celt jau īstas mājas. Pirmie iedzīvotāji bija bēgļi no kurdu teritorijām un Persijas, pēc tam pievienojās Marokas ebreji, – vienubrīd gandrīz deviņdesmit procentu iedzīvotāju bija tieši Ziemeļāfrikas ebreji un viņu pēcteči, taču tad ieradās jaunas imigrantu masas no Padomju Savienības. 1996. gadā Sderota kļuva par oficiāli atzītu pilsētu.

Tagad te ir bulvāri, koki, zaļumi un... neskaitāmas bumbu patversmes, kuru izbūvei te kopumā iztērēti aptuveni divsimt miljonu dolāru, – tādi betona kluči ar betona sētu apkārt, kas vairāk izskatās pēc publiskās tualetes, apzīmēti ar šādiem tādiem grafiti. Bumbu patversmes ir pat skolu (tādu te kopā ir aptuveni pusotrs desmits) rotaļlaukumos, kur tās vairāk izskatās pēc nedaudz savdabīgām rūķīšu mājiņām. Jā, starp citu, neraugoties uz slaveno ebreju nācijas sīkstumu, trīs ceturtdaļas bērnu te cieš no dažāda veida posttraumatiskā stresa.

Viena no pirmajām lietām, kas tiek izskaidrotas iebraucējam, ir „sarkanās gaismas” trauksmes sistēma – atskanot sirēnām, cilvēkiem te ir desmit, varbūt piecpadsmit sekunžu laika, lai aiztrauktos līdz tuvākajai bumbu patversmei. Varbūt pateicoties šai sistēmai un patversmēm, bet varbūt ebreju Dieva aizsardzībai, pēdējos padsmit gados bojā gājis tikai nepilns pusotrs desmits iedzīvotāju, vēl daži desmiti ievainoti. 2004. gadā – četras nāves, 2005. – viena, 2006. – divas, 2007. – divas, 2008. – divas. Nav šeit tik absurdu stāstu kā, piemēram, par kādu māju Kirjat Malahi pilsētiņā, kur tēvs ar dēlu iznācis uz balkona, lai uzņemtu ar telefona kameru, kā lido palestīniešu raķete, bet raķete trāpījusi viņu mājai, un abi gājuši bojā.

Nekā daudz, ko šeit darīt, gan nav – lai kā censtos Izraēlas valsts, Sderota nekādi neatgādina plaukstošu pilsētu. Bezdarbs liels, lielā mērā viss turas uz valsts palīdzības rēķina, „Hollandia” matraču fabrika no šejienes aizvākusies, palikusi makaronu rūpnīca, kas nodrošina pustūkstoti darbavietu, tad vēl arī Hanukas sveču fabriciņa. Jauniešus redz maz, cilvēki nerunīgi, taču to gan var noprast – lai cik ebreji būtu sīksti un rūdīti, daļa no viņiem Sderotu tomēr ir pametuši. Palikuši ir tie, kas nav spējuši pārdot savas mājas un nav varējuši atļauties pārcelties citur. Un vēl arī tie, kuri ir lepni par to, ka ir valsts pirmā aizsardzības līnija.

Taču Sderota, protams, ir īpaša vieta, savukārt paradokss ir tāds, ka jauno laiku Rietumkrasta kolonizatoriem valsts nodrošina apstākļus, kāda nav pieejami „vecajā” Izraēlā. Visos šajos jaunajos cietokšņos – ciematiņos un pilsētiņās – jau dzīvo vismaz pusmiljons cilvēku, un viņiem visiem valsts nodrošina salīdzinoši izcilu izglītību, veselības aprūpi un sociālos pakalpojumus.

„Kamēr „vecajā” Izraēlā „vispārējās labklājības sabiedrība” ir izjukusi un ātri paliek pagātnē, „jaunajās” teritorijās tā burtiski uzplaukst,” – arī šādu atziņu var izlasīt vietējā presē. Un, ja reiz tā, kāpēc gan neiegādāties māju ar zemesgabalu faktiski par velti, kaut arī komplektā nāk salīdzinoši lielāka nedrošība? Vēl vairāk – kāpēc tādu neiegādāties, jo, ja nu kaut kad ar arābiem tiks noslēgtas kādas jaunas vienošanās par šo teritoriju atbrīvošanu, valsts samaksās tikpat dāsnas kompensācijas kā jau likvidēto apmetņu iedzīvotājiem?...

Šī mana brauciena laikā palestīniešu un ebreju valsts attiecībās viss ir salīdzinoši klusi un mierīgi, taču kāds restorāniņā satikts nenosakāma vecuma vīrelis apstiprinoši māj ar galvu, ka apjautājos viņam par „Sderotas kino”, – jā, tā esot taisnība. Pašu nosaukumu gan ir izdomājis, kāds ārvalstu, šķiet, dāņu žurnālists, taču šī pasākuma kinematogrāfisko būtību apliecina arī Sderotas iedzimtais: kad konfliktā ir kārtējais saasinājums, cilvēki (ebreji, protams) šeit nopērk popkornu un dodas uz piekalnīti, kur uzēd, uzsmēķē, skatās, kā notiek Gazas bombardēšana, un ik pa brīdim uzgavilē...

Un vēl pāris stāstiņi. No Deir Jasinas – bēdīgi slavenā arābu ciemata, kur izraēlieši 1948. gada karā aukstasinīgi nogalināja ne nu simtu, ne nu divarpus simtus mierīgo iedzīvotāju, lai iebiedētu citus arābus, – mūsu dienās nav palicis ne kripatiņas, uz tā drupām tagad slejas psihiatriskā slimnīca. Savukārt no Al–Šeihas Munisas ciemata Telavivas pievārtē ir palikušas dažas palmas un pāris ēkas, kuras nav skārusi vietējās universitātes paplašināšana.

Šis arābu ciemats jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā bija atzīmēts kartēs, 1922. gadā tajā bija sešsimt divdesmit divi iedzīvotāji, un pretēji vēlākajai ebreju oficiālajai ideoloģijai tie nebija nekādi atpalikuši nomadi. „Visi zemnieki ar retiem izņēmumiem lieto eiropiešu arklus. Viņiem ir četras labības novākšanas mašīnas un jaudīga kuļamā tehnika. Šeit tiek īstenotas mūsdienīgas apelsīnu dārzu iekārtošanas metodes. Viņi izmanto minerālmēslojumu, izmantojot ebreju lauksaimniecības metodes,” kāds ebrejs redzēto aprakstīja divdesmitajos gados. Šeit bija nodibināts citrusaugļu kooperatīvs, 1932. gadā tika atvērta reģionālā pamatskola zēniem, vēlāk – arī skola meitenēm.

Taču... saskaņā ar to pašu ANO Ģenerālās asamblejas balsojumu par Palestīnas sadalīšanu 1947. gada 29. novembrī Al–Šeiha Munisa palika ebreju valsts daļā. Ciemata iedzīvotāji bija maksimāli pretimnākoši un miermīlīgi – viņiem ļoti negribējās pamest savas mājas un iekoptos dārzus. Taču tas galīgi neatbilda ebreju pašaizsardzības spēku vadības vēlmēm. Bija cilvēki (ebreji), kam ļoti gribējās tikt pie arābu zemēm, un sākās ciemata totāla blokāde – zemnieki nevarēja tikt līdz saviem zemesgabaliem un tos apstrādāt, bet tie, kas tomēr tika, vairs netika ielaisti atpakaļ.

Tiesa, ciematnieki nebija atbalstījuši arābu bruņoto pretošanos, tāpēc arī palika dzīvi, vienīgi zaudēja visu, kas viņiem piederēja. Ciemata centrālajās ēkās savas mītnes nekavējoties ierīkoja pašaizsardzības spēku vietējā vadība, kas tieši no šejienes deva pavēli ieņemt Deir Jasinas ciematu. Pēc tam ciematā sāka nometināt ebreju emigrantus – lielākoties bailēs, ka arābi var vēl sadomāt atgriezties. Viss arābu īpašums ciematā tika ekspropriēts, nekādas kompensācijas netika izmaksātas. Ciematnieki izklīda pa visu bijušo Palestīnu.

Disidentiski un „pretvalstiski” noskaņotais ebreju rakstnieks, vēstures profesors Šlomo Zands vienā no savā vidusmēra ebrejam bezgala nepatīkamajām grāmatām par savas valsts un savas nācijas izcelsmi – pie viņa un šīm kaitinošajām grāmatām mēs vēl atgriezīsimies – šo stāstiņu piemin ar šādiem rūgtiem vārdiem:

„Es strādāju par vēstures pasniedzēju Telavivas universitātē un arī dzīvoju pavisam netālu no tās. Gan mans kabinets, gan mans dzīvoklis atrodas uz kāda arābu ciemata drupām vai vienkārši zemes, kura dzīve pārtrūka 1948. gada 30. martā. Šajā pavasara dienā tā līdz nāvei pārbiedētie pēdējie iedzīvotāji, nesot savu iedzīti, devās prom pa zemes ceļu, kas veda uz ziemeļiem, un pakāpeniski izgaisa, kļuva neredzami tiem, kuri bija aplenkuši ciematu.

Sievietes nesa uz rokām zīdaiņus, Mazie bērni, kas spēja iet patstāvīgi, vilkās nopakaļ. Slimie un invalīdi jāja uz ēzeļiem. Visi viņi haotiskās bēgšanas procesā atstāja mēbeles, iedzīvi, čemodānus un iztukšotus skapjus. Apjukušais ciemata trakais, kurš jezgā bija aizmirsts, nesaprata, kāpēc viņš ir pamests viens. Dažu stundu laikā aplencēji gavilēdami pilnībā ieņēma ciematu, uz kuru bija noraudzījušies jau sen. Šajā mirklī Al–Šeihas Munisas ciemata iedzīvotāji pazuda no „Izraēlas valsts” vēstures lappusēm. Par viņu artavu kļuva pilnīga aizmirstība...”

Ar vārdu sakot, Eciona, kur zeme 1948. gada konflikta rezultātā nonāca Jordānijas pārziņā, bija drīzāk izņēmums. Saskaņā ar ANO plānu apmēram trešā daļa arābu ar savām zemēm būtu palikuši Izraēlas valsts vidū milzīgu anklāvu sastāvā, tā ka 1948. gada karš ebrejiem bija īsta svētība, ļaujot bez īpašas niekošanās šos anklāvus pārņemt savā īpašumā. Un tas arī notika.

Gadu desmitiem ir ticis apgalvots, ka neviens jau tos arābus no viņu zemes un viņu mājām prom ar varu nedzina, – paši vien pakļāvās savu vadoņu musināšanai un aizbēga. Taču patiesībā Palestīnas arābu 1948. gada traģēdija Nakba (tulkojumā – katastrofa) notika tāpēc, ka arābiem nekas cits neatlika kā bēgt.

Ik gadu 15. maijā, uzreiz pēc Izraēlas Neatkarības dienas (kura gan kalendāru atšķirību dēļ „migrē”) palestīnieši atzīmē „Yawm an–Nakba” vai Nakbas dienu – Katastrofas dienu, notikušo dēvējot gan par „al–ightisab” – izvarošanu, gan par „al–ahdath” – notikumiem, gan par „al–hijra” – masu bēgšanu, gan par „lamma sharna wa–tla'na” – kad mēs nomelninājām savas sejas un devāmies prom.

Aptuveni četri simti arābu ciematu vienkārši tika sagrauti. Gods kam gods, dīvainā kārtā nenotika īpaši daudzas masu slepkavības, kas šādās situācijās arī Eiropā ir pierasta lieta. Tomēr bija vismaz divdesmit četri gadījumi, kad izraēlieši sarīkoja arābu slaktiņus – no četru piecu līdz pat vairāku simtu cilvēku nogalināšanai. Slavenajā Deir Jasinā bija tikai simt vai nedaudz vairāk nogalināto civiliedzīvotāju, taču Lodā bija divsimt piecdesmit, Davajimā – vairāki simti.

1948. gadā bija arī vairāk nekā desmit oficiāli fiksētu gadījumu, kad izraēliešu karavīri izvaroja (un lielākoties pēc tam arī nogalināja) arābu sievietes un meitenes. Protams, tā bija tikai aisberga virsotne – gadījumi, par kuriem tika ziņots vai kā citādi tika uzzināts. Tāpat tie nebija nekādi nejaušie gadījumi – izraēliešu virsnieki bija sapratuši pavēles par arābu padzīšanu tieši tā. Un neviens par šīm masu slepkavībām netika sodīts – gandrīz svētais Izraēlas valsts radītājs un vadītājs Dāvids Ben–Gurions to visu nokušināja un piesedza. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka pavēle „pasteidzināt” arābus nāca no paša Ben–Guriona.

Vēl kauju laikā kibuci sāka sagrābt aizbēgušo arābu iekoptos laukus un dārzus – ar visu nenovākto ražu, protams. Savukārt pēc tam sākās vērienīga „bezsaimnieka” un arī „klātneesošo–klātesošo personu” (bēgļu, kuri bija palikuši Izraēlas teritorijā, bet kuriem bija liegts atgriezties mājās) zemju nacionalizācija. Rezultātā mūsdienās apmēram četras piektdaļas Izraēlas zemes ar dažādu formalitāšu palīdzību ir statusā, kad tās nedrīkst iegādāties neebreji. Zeme, kas jelkādā veidā nonāca kibucu rokās, vairs nekādā gadījumā nedrīkstēja nonākt atpakaļ arābu īpašumā.

Jāpiebilst gan, ka, kamēr apmēram septiņsimt tūkstošu palestīniešu devās bēgļu gaitās, vēl simt tūkstoši kaut kā noturējās savās mājās, un četrdesmit tūkstošiem tajās izdevās atgriezties, kamēr notika sarunas par uguns pārtraukšanu. Šie arābi tika pat pie Izraēlas pilsonības, taču uz gandrīz divdesmit gadiem tika stingri izolēti no pārējās valsts teritorijas. Pašlaik šai valstī ar nosaukumu „Medinat Yisrael” – Izraēlas valsts – aptuveni ceturtā daļa pilsoņu nav ebreji, un apmēram astoņdesmit procentu no šiem neebreju pilsoņiem ir arābi.

Pat Jeruzaleme nebija nekāds izņēmums: automašīnas ar skaļruņiem braukāja pa Rietumjeruzalemes piepilsētām, kur dzīvoja vidusšķiras arābu ģimenes, un vēstīja – ja jūs nepametīsiet savas mājas, jūsu liktenis būs Deir Jasinas liktenis! Daudzi arābu bēgļi bija patvērušies vecpilsētā, un pēc tam, kad Jeruzalemi bija pametušas britu vienības, izraēliešu bruņotie spēki jau sāka domāt pat uzbrukumu vecpilsētai.

Tikmēr briti Palestīnā bija neiejaukšanās čempioni: viņi faktiski neiejaucās divdesmito gadu beigās, kad arābi slaktēja ebrejus, lai gan neļāva ebrejiem pilnvērtīgi atbildēt, un tieši tāpat neiejaucās arī 1948. gadā, kad vispirms arābu pūļi slaktēja ebrejus, bet pēc tam ebreju bruņotās vienības aktīvi ķērās pie pretspara došanas.

Tomēr šeit arābiem paveicās – pēdējā mirklī ieradās Jordānijas arābu leģions, kas pārņēma savā kontrolē vecpilsētu un Austrumjeruzalemi, un tā arī pilsēta tika sadalīta starp Izraēlu un Jordāniju, pa vidu paliekot Neviena zemei. 1948. gada 15. novembrī koptu bīskaps kronēja Jordānijas karali Abdallahu (Abdallu) kā Jeruzalemes karali. Tiesa, arī Jordānijai pat prātā nenāca radīt neatkarīgu Palestīnas valsti, – tā vietā Jordānas upes Rietumkrasta un Austrumjeruzalemes iedzīvotāji tika pie Jordānijas pilsonības...

Tiesa, ne jau visos manos Izraēlas ceļojumos ir bijis tik klusi un mierīgi: pirmais no tiem tiek pavadīts, apmeklējot faktiski visus palestīniešu Otrās intifādas – tieši tolaik pilnā sparā plosošās niknākās un asiņainākās sacelšanās kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma – karstos punktus. „Tad nu es braukšu uz karadarbības teātri, kas taču atrodas tikai piecpadsmit - divdesmit minūšu brauciena attālumā no mana dzīvokļa, kurš savukārt ir gandrīz pašā Jeruzalemes centrā,” man rezignēti atzīst Jūdejas, Samarijas un Gazas apmetņu padomes preses sekretārs Beni Briskins.

Šo skumjā fakta konstatāciju ar spalgiem un nez kāpēc angliskiem izsaucieniem „War is coming! War is coming!” („Karš nāk! Karš nāk!”) vēl papildina pa Izraēlas galvaspilsētas Jeruzalemes vecpilsētas šaurajām ieliņām garam aizjoņojošs arābs ar izvalbītām acīm un ne agrāk kā aizpērn mazgātu burnusu ap galvu. Āreče, nu tik sākas, nu tik būs, – šādas un līdzīgas domas iešaujas galvā cilvēkam, kurš uz Izraēlu devies, lai pats savām acīm novērotu satrakotu (ebreji apgalvo, ka arī apnarkojušos) arābu demonstrācijas un tās brutāli izklīdinošus bruņutransportierus.

Un ne jau to vien – arī, lai sadzirdētu gar ausīm spindzošas gumijas lodes un ieostītu kārtīgu asaru gāzes porciju, noraudzītos, kā pēc kārtējā teroristu sarīkotā sprādziena pa gaidu lido nevietā gadījušos izraēliešu ķermeņa daļas un tepat blakus uz sienas klājas kareivju ložu izšķaidītas palestīniešu bērnu smadzenes, kā to apgalvo arābu propaganda, visbeidzot – lai Jeruzalemes tirgū nopirktā kabacī bez īpaša izbrījna atrastu kādu nebūt bumbu ar laika degli.

Taču, ak vai, asu izjūtu cienītājam un kārotājam pirmie iespaidi rada tikai un vienīgi vilšanos. Lai gan it kā jau daudzas nedēļas turpinās izraēliešu un palestīniešu konflikts un ir ziņas par tā laikā nogalinātiem arābu simtiem un ebreju desmitiem, iebraucējam Izraēla vismaz sākumā izskatās mierīga un klusa, kaut arī diezgan rūpīgi piemēslota zeme.

Tiesa, gan Ben Guriona lidostā, gan Telavivā un Jeruzalemē manāms diezgan daudz bruņotu indivīdu – dučiem un kāliem vien apkārt slaistās policisti un armijnieki, apkārušies ar karabīnēm vai pat Pirmā pasaules kara laiku berdankām (tādas gan parasti mana tikai meiteņu plecos, jo zēni ir apgādājušies ar iespaidīgākiem stroķiem).

Taču kaut kādu iespaidu šīs ainas var atstāt tikai uz cilvēku, kas vēl nesen nav pabijis kaut vai salīdzinoši klusajā Turcijā, kuras galvaspilsētā Stambulā par labo toni tiek uzskatīts tas, ka vairākkārt dienā cauri pilsētai izjoņo milzumgaras armijas automašīnu kolonnas, demonstrējot simtus ar visu iespējamo bruņojumu apkārušos militāristu, vai visās publiskajās vietās bez redzamas vajadzības drūzmējas īsti policistu bari. Pret šīm ainām Izraēlas militarizētie skati nobāl.

Brīdinātāju tomēr šeit netrūkst, un jau pa ceļam no lidostas uz Jeruzalemi nākas uzklausīt bažīgus padomus no taksometra vadītāja, kas, saņēmis apstiprinošu atbildi uz jautājumu, vai pasažieris gadījumā neplāno apmeklēt arī Jeruzalemes vecpilsētu, purina galvu un piemin esošās un vēl gaidāmās „problems, problems”. Šīs pašas „problems, problems” pēc tam nākas dzirdēt pieminam vēl neskaitāmas reizes.

Taču, kad Izraēlas viesis pirmajās pāris dienās ir paspējis apmeklēt baismo Jeruzalemes vecpilsētu un spridzinātāju iemīļoto pilsētas tirgu, izložņāt par visnejaukāko nosauktā arābu kvartāla nostūrus un draudus dabūt pa pārāk zinātkāro degunu saņem tikai pāris reižu, gluži pamatoti rodas jautājums – bet kur ir šīs „problems, problems”? Tā vien izskatās, ka tās visas notiek kaut kur citur, kādā paralēlā Visumā.

Jā, tur gan notiek. Sausā statistika rāda, ka otrajā intifādā kopumā bojā aiziet apmēram tūkstotis ebreju un trīs tūkstoši arābu. 2000. gada 12. oktobrī Rammalāhas palestīniešu policija aiztur divus tur it kā nejauši ieklīdušus Izraēlas armijas rezervistus, kurus pūlis piekauj līdz nāvei, sadur, izlaiž viņiem zarnas un vienu ķermeni pat sadedzina. Un nu viss tas, ko iekvēlinājusi leģendārā politiķa Ariela Šarona vizīte Tempļa kalnā, sākas pa īstam – pat bērnam ir skaidrs, ka, kamēr nebūs izliets pietiekami daudz asiņu, nekādas miera sarunas nenotiks.

Daži otrās intifādas stāti ir vienkārši neiespējami savā murgainumā. Piemēram, 2001. gada 17. janvārī tiek nogalināts ebreju pusaudzis Ofirs Rahums – viņš bija vairākus mēnešus internetā sarakstījies ar kādu meiteni, kas izrādās divdesmit četrus gadus vecā palestīniete Mona Džauda Avana: viņa čalīti aizvilināja uz Ramallāhu, kur pusaudzim uzbrūk trīs palestīnieši, kas viņu nogalina ar vismaz piecpadsmit šāvieniem.

Martā Hebronā palestīniešu snaiperis nošauj desmit mēnešus vecu ebreju bērnu: kā tiek noskaidrots izmeklēšanā, viņš arī tiešām mērķējis uz zīdaini. Tā paša gada maijā divi ebreju pusaudži – trīsdpadsmit gadus vecais Jakovs Mandels un četrpadsmitgadīgais Josefs Išrans tiek nolaupīti netālu no sava ciemata, aizvesti uz kādu alu turpat netālu, sadurti un nomētāti ar akmeņiem, bet alas sienas tiek izsmērētas ar viņu asinīm.

Aprīlī veselas deviņas dienas notiek Izraēlas armijas spēku uzbrukums jau pieminētajai Dženinas palestīniešu bēgļu nometnei, – palestīnieši apgalvo, ka nogalināti esot pat pieci simti nometnes iemītnieku. Savukārt maija sākumā septiņas dienas notiek Kristus dzimšanas baznīcas aplenkums Betlēmē – kareivji ārpusē, palestīniešu civiliedzīvotāji, kaujinieki un garīdznieki iekšā. Rezultātā izraēliešu snaiperi nogalina astoņus kaujiniekus, bet vēl vairāk nekā četrus desmitus cilvēku ievaino.

Māju iznīcināšanu Palestīnā aizsāk jau britu varas iestādes trīsdesmitajos gados, reizēm nolīdzinot ar zemi pat veselus ciematus, taču tieši otrās intifādas laikā par vispāratzītu universālo ieroci kļūst bruņām klātie „Caterpillar D9” buldozeri, ar kuriem tai pašā Dženinā vien tiek sagrautas apmēram simt četrdesmit mājas.

Arābu mājas tiek grautas gan kā sods (ja notiek pašnāvnieku spridzināšanās, automātiski seko māju sagraušana), gan kā brīdinājums, gan tad, kad armijai to vienkārši vajag taktisku iemeslu dēļ. Oficiāli apstiprinātā taktika ar nosaukumu „Augstspiediena katls” ir vienkārša un nepārprotama – tiek ielenkta māja, visiem pavēlēts to pamest, bet, ja nu kāds paliek iekšā, sagrautā māja kļūst par viņa kapavietu.

Cik briesmīgi? Savā ziņā jā, taču šī ir tā vieta, kur racionālu pamatojumu vienmēr atrod jebkurai briesmu lietai. „Civiliedzīvotāju māju sagraušana tikai tāpēc, ka ģimenes loceklis ir izdarījis noziegumu, ir amorāla. Taču, ja potenciālie slepkavas–pašnāvnieki atturēsies no nogalināšanas no bailēm, ka viņu mātes kļūs par bezpajumtniecēm, būtu amorāli palestīniešu mātes atstāt viņu mājās, kamēr izraēliešu bērni iet bojā savos skolu autobusos,” skaidro ebreju vēsturnieks Jakovs Lozoviks...

Taču atkārtošos – svešam iebraucējam labu laiku patiešām šķiet, ka visas šīs briesmas notiek jau pieminētajā citā Visumā. Un arī vietējās avīzēs ievērojams rakstu daudzums vēl pastiprina iespaidu – klau, visas šīs dramatiskās ziņas par konflikta jaunu un atkal jaunu saasinājumu taču ir tikai blēņas!

Tā, piemēram, „The Jerusalem Post” publicē apjomīgu humoristisku garadarbu par ideju itin visu izraēliešu zemi palestīniešiem atdot uz to vienu no septiņiem gadiem, kurā saskaņā ar Svētajiem rakstiem ebrejiem zeme jāatstāj atmatā, un šis idejas skumīgo galu – puses nekādi nevar vienoties par gurķu kilograma cenu...

Savukārt vietējā krievvalodīgā „Vesti” nāk klajā ar virkni recepšu, kā atturēt palestīniešus no asinsizliešanas. Lūk, viena no tām: „Nevajag aizmirst, ka mūsu asinskārie kaimiņi galvenokārt ir vīrieši. Vīrieši, kuriem paaugstinātas agresijas stāvoklis noteiktu iemeslu dēļ nesublimējas par kaut ko citu. Vajag viņiem palīdzēt. Turklāt nepieciešams savākt visas meitenes, kas raujas antisanitāros apstākļos aiz masāžas kabinetu durvīm, apmaksāt viņu pakalpojumus pēc dubulttarifa un nomest visu šo erotisko desantu palestīniešu autonomijas robežās.”

Nepietiek? „Pārdodu dzīvokli Gilo. Trīs apšaudes virzieni,” skan laikraksta humora lapās ievietots sludinājums. Gilo ir viena no Jeruzalemes priekšpilsētām ar aptuveni trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse ir ieceļotāji no NVS un bijušās PSRS republikām, kā arī iecienīta no kaimiņos esošās arābu apdzīvotās vietas Beit Džalas naktīs apšaudāmā teritorija – no Beit Džalas līdz Gilo mierīgi aizlido lode, kas izšauta no parasta kalašņikova.

Savukārt atsevišķi traģiski ziņojumi liek domāt pat par Dieva tā Kunga savdabīgo humora izjutu, lemjot Apsolītās zemes iedzīvotāju likteņus. Kā gan citādi vērtēt to, ka autobusa sprādzienā pa kājai zaudē trīs septiņus līdz divpadsmit gadus veci vienas ģimenes bērni, kuri pirms pāris gadiem palikuši sveikā cita autobusa eksplozijā; ka viens no diviem cita autobusa sprādzienā bojāgājušajiem ir vienkāršs arābs, kuru darba devējs tieši tajā dienā paaicinājis uz darbu stundu ātrāk – tāpēc arī nabags gadījies tieši TAJĀ autobusā; ka otra bojāgājusī sieviete savukārt nemaz nav atradusies autobusā, bet ielas malā telefona kabīnē sazinājusies ar savu māti, kura vada otrā galā dzirdējusi liktenīgo sprādzienu...

It kā varētu braukt mājās un ziņot: viss skaidrs, jokus vien viņi šeit dzen, turklāt ne pārāk smieklīgus, drīzāk jau briesmīgus... Taču kaut kas tomēr mulsina – no kurienes tādā gadījumā tiek ņemta, teiksim, šāda diennakts hronika: nakts apšaudes starp palestīniešiem un Izraēlas armiju Betlēmes dienvidos, Kadimā, Dženimā, Ebala kalnā, Nablusas rajonā, Nahal Elišā, Herodionā, Nokdimā, Ajošas rajonā uz ziemeļiem no Ramallahas, pāris nošautu palestīniešu, vesels bars ievainotu, viens pie auto stūres sašauts ebreju padsmitnieks, bariņš apšaudītu izraēliešu automašīnu, vēl daži ar akmeņiem izsisti auto logi, viens Molotova kokteili nobaudījis autobuss, ak jā, vēl dažas vakara demonstrācijas (gan palestīniešu, gan ebreju) un pāris ebreju rīkotu arābu īpašumu demolēšanu.

Šajā brīdī Izraēlas viesis sāk aizdomāties – ļoti iespējams, ka tas viss tiešām notiek, bet... laikam kaut kur tā paklusām, tālāk no viesu acīm. Un tad jau skaidrs – jādodas tik ceļā, jo vairāk tāpēc, ka teritoriāli niecīgās Izraēlas apstākļos vārds „tālāk” vispār skan viegli smieklīgi.

Oficiāli gan Izraēlas varas iestādes jau labu brīdi ir slēgušas visus karstos punktus, kuros salīdzinoši niecīgā teritorijā blakus saspiedušies gan ebreji, gan ebreju kolonisti, gan šo salikumu kontrolēt mēģinošie Izraēlas armijnieki, gan palestīniešu policisti, kuri tautiešu demonstrācijas reizēm atbalsta ar uguni no saviem dienesta ieročiem un līdz ar to arī paši kļūst par izraēliešu ložu mērķi.

Ko nozīmē šī slēgšana? Oficiāli – lai pastiprinātu spiedienu uz palestīniešiem un uzskatāmi liktu viņiem noprast, cik neizdevīgi, tuvojoties ziemai ar lietiem un salīdzinošu aukstumu, ir kašķēties ar Izraēlas valsti, ieviesta totāla pārvietošanās kontrole; palestīniešu teritorijās atļauts ievest tikai medikamentus un pārtiku, bet pārējās kravas tiek aizturētas kontrolpunktos; ir nogrieztas pat degvielas un gāzes piegādes, protams, arī Izraēlas finansējums palestīniešiem; nav atļauta arī brīva darbaspēka kustība.

Rodas pat tādi absurdi, ka arābs, kurš dzīvo Jeruzalemē, pie savas šķirtās ģimenes Ramallahā oficiāli nokļūt nevar. Tomēr reālajā dzīvē šīs teritorijas ir slēgtas tikpat „droši” kā mūsu dienās Eiropas Savienības robeža bēgļiem – ja neskaita Gazas sektoru, kurā iekļūt bez pareiziem dokumentiem ir tiešām pagrūti, uz visām pārējām it kā slēgtajām apdzīvotajām vietām jau sen ir atrasti apvedceļi.

Samaksājot piecus šekeļus, parasts mikroautobusiņš pusstundas laikā pa kaut ko līdzīgu Mēness ainavai (līdzība būtu pilnīga, ja uz Zemes pavadoņa gar ceļu malām būtu ierīkotas automašīnu vraku, vecu riepu un visas pārējās nederīgās mantības izgāztuves) no Jeruzalemes līdz palestīniešu kontrolētajai un izraēliešu slēgtajai Betlēmei aizkratās gluži labi.

Savukārt, lai iekļūtu četrdesmit kilometru attālajā Hebronā, ir jāizmet dažu kilometru līkums un pa mazām ieliņām jāiebrauc pilsētā no sētas puses. Līdzīga ir situācija arī ar nokļūšanu pārējos it kā slēgtajos karstajos punktos.

Dienas laikā gan faktiski visi šie karstie punkti ir aizdomīgi vēsi. Jērikā, piemēram, var pašausmināties tikai par atspirdzinošo dzērienu baismajām cenām, savukārt estētiskās vajadzības apmierina krāšņās drupas, kuru vidū īpaši izceļas palestīniešu daļēji nodedzinātā sinagoga – vienīgā ēka, kas pilsētā atradās Izraēlas varas iestāžu aizgādībā (ēku pieskatošie ebreji stāsta par brīnumu: ugunsgrēkā neskarti palikuši Svēto rakstu – Toras ruļļi), kā arī kazino, kas Palestīniešu pašpārvaldei labu naudiņu ienesa līdz brīdim, kad to drupās pārvērta Izraēlas armija, kam nebija iepatikusies palestīniešu snaiperu draiskošanās uz ēkas jumta.

Godīgi sakot, šai divdesmit tūkstošu cilvēku lielajai apdzīvotajai vietai, kas atrodas divsimt sešdesmit metru zem jūras līmeņa un tiek uzskatīta par pasaules vecāko pastāvīgi apdzīvoto pilsētu, pie šādiem notikumiem gan nepierast. Saskaņā ar Bībeli šī pirmā pilsēta, ko Izraēļa ciltis sagrāba pēc četrdesmit gadu klaiņošanas pa tuksnesi. „Pēc tam pilsēta krita babiloniešu rokās, tad to iznīcināja romieši, bizantieši uzbūvēja no jauna, sagrāva zemestrīce, ieņēma krustneši, tad ienāca Saladīns,” uzskaita „Lonely Planet”. Tepat esot arī vieta, kur Jordānas upē ticis kristīts pats Jānis Kristītājs, – pašlaik gan tā atrodoties mīnu lauka vidū.

Tikpat saules pielietas, putekļainas, vietējiem apstākļiem pietiekami civilizētas un vientuļu eiropeiska izskata pustūristu pat nemanošas ir arī ziņās tik bieži pieminētās Betlēme un Ramallaha. Jāpiebilst, ka vispār gan tās nav nekādas nieka vietas: tieši Ramallahā pirms dažām nedēļām notikusi divu izraēliešu karavīru linča tiesa – faktiski saplosīšana gabalos, savukārt Betlēmē, kas palestīniešu kontrolē nonāca 1995. gadā un kur saskaņā ar nolīgumiem nedrīkst ienākt ne izraēliešu policija, ne armija, vissāpīgākā vieta ir ebreju apmetne pie jūdaistu ļoti godātās Rāheles (Raiņa apdziedātā Jāzepa un viņa brāļu mātes) kapavietas – arī tur, ja ticam avīzēm un TV, vēl pirms dažām dienām notikušas niknas sadursmes.

Taču pašlaik – nekā tamlīdzīga. Jasira Arafata iela (tā palestīnieši nosaukuši uz pašu Rāheles kapu vedošo ielu) ir tukša un klusa, un tikai pāris militāristu ir vienīgās dzīvās dvēseles, kuras atrodamas pie paša kapa, kas, pateicoties Izraēlas mlitāristu pūlēm, no savulaik nelielas un gaumīgas kapavietas pārvērsts par dzelzsbetona cietoksni. Ar smilšu maisiem aizkrauti logi un izraēliešu pārveidotas kādreiz musulmaņu radītās lūgšanu vietas – tāda pašlaik ir Rāheles atdusas vieta.

Tikpat atbaidoši un tikpat klusi izskatās ari pie palestīniešiem atdotā Jāzepa kapa Nablusā, ar kuru saistītie notikumi uzskatāmi parāda eiropiešu prātiem grūti saprotamo Izraēlas reliģiski–vēsturiski–ģeopolitiski–etniski–militāro apstākļu jūkli.

„Mēs esam pametuši Rāheli Betlēmē, un tagad mēs pametam arī viņas mīļoto dēlu Jāzepu,” skan izraēliešu vaimanas. No Bībeles gan zināms, ka pravietis Jāzeps nekad nav dzīvojis Palestīnā, bet mitis un apglabāts Ēģiptē, taču ebrejiem ir labs skaidrojums – kad Mozus pašķīra Sarkanās jūras ūdeņus, lai dotu ceļu Izraēļa tautai, pie viņa pienākusi kāda nezināma sieviete, kura paziņojusi – tepat zem ūdeņiem glabājoties arī Jāzepa kauli, kurus vajagot paķert līdzi uz Apsolīto zemi. Sacīts – darīts, un nu Jāzepa pīšļi guļot Nablusā.

Tiesa, tiem pašiem ebrejiem vienlaikus ir vēl divas citas versijas par Jāzepa atdusas vietu, savukārt musulmaņi ir pārliecināti, ka Nablusā apglabāts gluži vienkārši svēts cilvēks – deviņpadsmitajā gadsimtā dzīvojušais Šeihs Jusufs Dukats. Ebreju vairākumu šī vieta nemaz neesot interesējusi līdz pat 1976. gadam, kad izraēliešu militāristiem ienācis prātā, ka šeit nu noteikti vajadzīgs militārs atbalsta punkts – kam reliģiska slava labi noderētu. Tā izpūsts mīts pat Jāzepa pīšļiem tieši šajā kapavietā.

Tiesa, kad sākās jaunā intifāda, tie paši izraēliešu militāristi sev tik svēto vietu nez kāpēc atstāja paklusām naktī, savukārt palestīnieši tā sapriecājās, ka nekavējoties piemirsa savu svēto Šeihu un kapavietu kārtīgi nopostīja. Un nevienu no pusēm neinteresēja, ka nepastāv nekādu pierādījumu – jā, šeit tiešām atdusas (vai neatdusas) Jāzepa pīšļi. Protams, ja par pierādījumu neuzskata ziņas par kāda 10. gadsimta arābu pētnieka ielūkošanos kapenēs, kur... bijušas divu cilvēku mirstīgās atliekas.

Te nu gribot negribot rodas neizpratnes pilns jautājums: kāpēc gan šajā te intifādā vienu dienu nekur nekas nenotiek un vienīgi iespēja kaut kur piedalīties ir – naktī dauzīties pa nedrošiem ceļiem, kur var dabūt tikai kādu akmeni vējstiklā, savukārt citu dienu ālējas, šaudās, mētājas un spridzina visi un visur? Tīra sagadīšanās? Nē, kā izrādās, tomēr ne.

Pirmām kārtām palestīnieši kopš sacelšanās sākuma laiku pa laikam būtiski maina savu taktiku: pirmajās nedēļās izplatītākās bija masveida demonstrācijas – arī bruņotas – gaišā dienas laikā, sekoja mazākas sadursmes pa dienu un masveida apšaudes naktis, vēl pēc tam kārta bija individuāliem nakts uzbrukumiem īpaši pārdomāti izvēlētiem objektiem.

Savukārt līdz ar situācijas saasināšanos iedvesmotie palestīnieši atkal ķeras pie vērienīgākiem pasākumiem, un, cik lielā mērā tos var vai nevar ietekmēt viņu politiskā vadība, zina tikai viņi paši. Aizvien skaļākas arī arābu pasaulē kļūst balsis, kas brīdina par izraēliešu un palestīniešu konflikta libanizāciju – aizvien vairāk kļūst grupiņu (vai pat indivīdu), kas pret Izraēlu cīnās pašu spēkiem, plānotās darbības nesaskaņojot ar centru un arī pārāk nerūpējoties par „priekšnieku” viedokli tajā vai citā jautājumā – tā sacīt, vēsture vai Allāhs izspriedīs.

Līdz ar to uzbrukumi var notikt paši no sevis – reaģējot uz palestīniešaprāt satraucošiem notikumiem. Un notikumi pāris dienu pēc maniem aizdomīgi vēso karsto punktu apmeklējumiem šo teoriju ilustrē visa krāšņumā. Jau dienu vēlāk, atkārtota Jērikas apmeklējuma mēģinājuma laikā kļūst skaidrs – intifādas pieklusums (parametri – viens divi līķi diennaktī, dažas nakts apšaudes un mētāšanās ar akmeņiem, bet mierīga diennakts gaišā daļa) ir beidzies.

Jā, šoreiz Jērikas virzienā braucošā busiņa šoferis, neraugoties uz pasažieru nacionālo sastāvu, pēc pāris incidentiem par prātīgāku tomēr atzīst došanos atpakaļ pirms galapunkta sasniegšanas. (Braukt arābu busiņos ir nedaudz drošāk, jo ir mazāk iespēju, ka tie kļūs par kāda palestīniešu uzbrukuma objektu; tiesa, daudziem arābu teroristiem ir dziļi nospļauties par to, ka viņu nedarbos bojā iet arī tautieši, – tā sacīt, gan jau Allāhs visu sašķiros.)

Līdz ar to Jērika paliek otrreiz neredzēta, un šo zaudējumu kompensē tikai pa ceļam novērojamā standartprocedūra – Izraēlas armijas buldozeri nolīdzina līdz ar zemi māju, no kurienes šauts uz kādu armijas džipu, un pie reizes iznīdē arī visus tuvējās apkārtnes stādījumus.

Savukārt vēlāk tajā pašā dienā viss notiek jau pēc pilnas programmas – ar citu autobusiņu (kura pasažieri gan lielākoties ir ebreji) dodoties uz Karmielu, pa ceļam uz transportlīdzekli pēkšņi lido gan bariņš akmeņu, gan arī kāds Molotova kokteiļa mūsdienīgi palestīniskais variants, tiesa, tikai demonstrējot, cik svarīgi ir sākumā aizdedzināt no pudeles karājošos lupatu un tikai tad to mest naidnieka virzienā. Tik vien ir kā ar benzīnu noliets autobusiņš, noskrāpēta krāsa uz tā sāniem un pasažieru – īsteno Izraēļa dēlu un meitu – nicinošie smīniņi. Par to, kas notiktu, ja lupatiņa būtu aizdedzināta un pudele pa logu būtu ielidojusi salonā, viņi, šķiet, pat nedomā.

Eiropeiskā izskata tūristam jau īsti neomulīga vieta izradās 1997. gadā palestīniešiem atdotā Hebrona, kas pašlaik ir tīri arābiska pilsēta. Uz trīsdesmit tūkstošiem arābu ir aptuveni četrsimt ebreju kolonistu, savukārt pašā pilsētā ir tikai viena iela, kurā dzīvo pārdesmit ebreju ģimeņu, un armijas daļa, kas šīs ģimenes apsargā. Tiesa, tā nav bijis vienmēr – savulaik izraēļu ķēniņš Dāvids septiņus gadus valdījis tieši no šīs pilsētas.

Kārtējās drupas un ekspromta izgāztuves, kas palestīniešu apdzīvotajām vietām ir gluži parasta lieta, vairs neizbrīna, taču šeit mikroautobusiņa virzienā pat pilsētas centrā pēkšņi atlido pāris akmeņu, un pāris reižu nākas klusi šmaukt prom no niknu arāba pūlīša. Šādā brīdī cilvēks pēkšņi labi saprot Izraēlas armijnieku sašutumu par idiotiem, kuri var ieteikt satrakotu arābu pūlim šaut pa kājām.

Nēēē, tādā brīdī cilvēks šauj ar vienu vienīgu domu – lai šo te uz visu gatavo, akmeņus un degmaisījuma pudeles mētājošo un snaiperu šāvienu pavadīto arābu kļūtu mazāk. Savukārt uz nomaļas ielas, pa kuru busiņš braucis vienā virzienā, atpakaļbraucot jau uzmeistarota neliela barikādīte – sak, amerikāņus un citus šaubīgus ārzemniekus nīstošie palestīniešu bērniņi rotaļājas. Un, ja ar barikādēm par maz, ņemiet riepas gabalu, iedzeniet tajā naglu – un jums ir lielisks ierocis, kā uz ebreju ceļiem cīnīties ar ebreju automašīnām

Atgadījums ar barikādīti, kura eiropeiskā pasažiera un autobusiņa šofera kopējiem spēkiem zem nelielas arābu bērniņu mestu akmeņu krusas ātri tiek novākta pie malas, līdzās finansiālajiem zaudējumiem (šoferis vēlāk bez kautrēšanās iekasē no pasažiera naudiņu par diviem izsistiem logiem) sniedz atbildi uz līdz tam nesaprotamo jautājumu – kā gan tas tā gadās, ka izraēliešu un palestīniešu konfliktā bojāgājušo vidū ir tik daudz bērnu un pusaudžu? Jo vairāk, ja ņem vērā gan palestīniešu administrācijas lēmumu nesūtīt uz konfliktu vietām bērnus, kas jaunāki par četrpadsmit gadiem, gan gluži vai svētā Izraēlas valsts radītāja Dāvida Ben Guriona četrdesmitajos gados teiktos vārdus – Izraēlu nebūtu vērts radīt, ja tā aizskartu kaut matu uz viena arābu bērna galvas...

„Bet kurš skaitīja matus?” tagad skumji ironiski atbild vietējā laikraksta „The Jerusalem Post” analītiskā direktore Barbara Amiela. Iespaidu vel paspilgtina Palestīnas televīzija, dodot vārdu kārtējai mātei, kura apliecina neviltotu laimi, ka dēliņš ir kļuvis par mocekli neatkarīgas palestīniešu valsts vārdā. Tātad palestīniešu māmiņām neko īpašu nenozīmē tas, ka kādu dienu viņām mājās var atnest dēliņu ar cauršautu pakausīti? Dažām – noteikti, un ne jau tāpēc, ka bērniņu viņām ir daudz vai ka ticība mocekļu lieliskajām izredzēm paradīzē ir tik visaptveroša.

Ir arī, tā sacīt, praktiskākas dabas iemesli. Bērnu dzīves apstākļi palestīniešu apdzīvotajās vietās nepilngadīgo tiesību aizstāvjos tiešām radītu histēriju, bet te pēkšņi mazajiem garlaicības, netīrības un pat bada mocītajiem blēņdariem tāda iespēja – pamētāt akmeņus, turklāt cēla mērķa – palestīniešu valsts – vārdā! Un vai gan ir iespējams katriem palestīniešu vecākiem, kam par mocekļu būšanām ir cits viedoklis, noturēt mājās baru resgaļu, atturot tos no piedalīšanās izpriecās...

No kurienes gan arābu bērneļiem ir tik skaidra politiskā situācija? Papildus visiem pārējiem informācijas avotiem par šo apgaismību čakli rūpējas arī Palestīnas TV. Vienā no bērnu politinformācijas raidījumiem no otrās klases skolnieka, kurš jau piedalījies akmeņu mētāšanā, intervētājs izspiež apgalvojumu, ka viņš tiešām nebaidās no nāves, savukārt citā skan bērnu dziesmiņa ar šādiem vārdiem: „Vai jūs zināt, kas notika 1948. gadā? Viņi atņēma visu! Viņi iztukšoja istabu, viņi nojauca māju, viņi nodedzināja mežu, viņi nomainīja nosaukumus, nomainīja vārdus... Šī joprojām ir mana zeme, tā ir brīnišķīga zeme, manas zemes vārds ir Palestīna.”

Ar vārdu sakot, nav nekāds brīnums, ka sausā statistika liecina – pirmās intifādas laikā medicīniskā palīdzība kopumā bijusi nepieciešama nepilniem trīsdesmit tūkstošiem palestīniešu bērnu, kuri bija stiprāk vai maigāk iekaustīti, bet pāris simti bērnu pa to vidu arī gājuši bojā.

Tie gan nebūt nav visi Palestīnas televīzijas labie darbi, un organizācijas „Palestinian Media Watch” pārstāvis Itamars Markuss apgalvo, ka jau vasarā Palestīnas TV raidījumos bijušas manāmas skaidras un izteiksmīgas izmaiņas, kas pašreizējo nemieru tuvošanos ļāvušas saskatīt jau ilgi pirms liktenīgā 28. septembra – jaunās intifādas oficiālā sākuma. Aizvien biežāk TV sākusi rādīt vecus un jaunus dokumentālus kadrus, kuros bija redzamas palestīniešu un izraēliešu sadursmes, arvien asāki kļuvuši pret Izraēlu vērstie sprediķi, savukārt kultūras (!) programma Panorama izcēlusies, izgaršojot mākslas filmas kadrus, kuros Izraēlas kareivji izvaro kādu palestīniešu meiteni un pēc tam nogalina viņas vecākus.

Vai Izraēlas valdība un armija uz to visu vienmēr reaģē laikus un adekvāti? Šis un tas vērotājam no malas liek nedaudz šaubīties. Vienmēr slavētā Izraēlas armija atstāj savus ievainotos noasiņojot. Pusotrs miljons dolāru tiek iztērēts pasaules sabiedrību satraucošam, taču citādi pilnīgi neefektīvam raķešu triecienam Gazai, savukārt Aizsardzības spēkiem trūkst kvalitatīvu bruņuvestu un citu individuālās aizsardzības līdzekļu.

Jau pieminētajā Izraēlas armijas sagrautajā snaiperu pozīcijā – Jērikas kazino pabijusi Izraēlas valsts komisija, kas aplēsusi nodarīto postījumu apmērus, lai... palestīniešiem tos atlīdzinātu uz izraēliešu nodokļu maksātāju rēķina. Sakarā ar savu lēmumu nepubliskot it kā savāktos datus par palestīniešu administrācijas korupciju valdība paziņo, ka... „pēc šādas publikācijas mēs nevarēsim pārliecināt Izraēlas sabiedrību par vienošanos slēgšanas mērķtiecīgumu ar palestīniešiem”. „Vai tiešām kāds iedomājas, ka izraēlieši piedos palestīniešu vadībai ebreju bērnu kāju noraušanu, bet nepiedos paša palestīniešu apzagšanu?” sašutis jautā kāds vietējais komentētājs.

Protams, īpaši šajā jomā izceļas politiķi, sacenšoties, kurš augstāk pakāpsies uz palestīniešu apšaudītās Gilo priekšpilsētas nožogojumiem, un runājot par izmeklēšanas komisijas radīšanu, kas izlemtu par iepriekšējās miera vienošanās parakstījušo personu vainas pakāpi. Pieminēšanas vērts ir arī Kneseta deputāts, kurš izsaka sašutumu, ka... palestīniešu nogalinātas skolotājas bēru dēļ nenotiek mācības skolā.

Taču faktiski visnopietnāk vērtējamā Izraēlas politiķu rīcība ir saistīta ar tā sauktajās okupētajās teritorijās (tas pats Jordānas rietumkrasts un Gazas sektors vien ir) celto ebreju nometņu jautājumu. Visus šos gadus Izraēla ar vienu roku ir parakstījusi vienošanās ar palestīniešiem, bet ar otru turpināja celt jaunās apmetnes, un pašlaik kolonistu skaits jau pārsniedzis divsimt tūkstošus cilvēku, liekot laikrakstu komentētājiem uzdot arī šādu nekorektu jautājumu – ar ko gan palestīnieši, kuri ļauj bērniem doties uz bīstamām demonstrāciju vietām, atšķiras no izraēliešu kolonistiem, kuri bērnus audzina vietās, kas ebrejiem ir, maigi izsakoties, ne mazāk bīstamas.

Vai palestīnieši ar to varētu samierināties? „Miera iespēja Tuvajos Austrumos nekad nav pastāvējusi. Lai kas arī tagad būtu parakstīts, tas ir tikai plāksteris, kas nevar līdzēt. Labākajā gadījumā var cerēt uz pamieru un lūgt Dievu, lai nākamajās paaudzēs apstākļi mainītos,” ir pārliecināta Barbara Amiela. Viņai piekrīt ari citi komentētāji un politiķi – vai nu ''beigu beigās nebūs citas izejas kā atgriezties teritorijās, kuras tika nodotas palestīniešu pašpārvaldei” (tas atzīts Kneseta deputāta Mihaela Kleinera oficiālā paziņojumā), vai arī atliek cerēt uz politiķu sarunvedēju spējām un Visvareno, kas arābiem un ebrejiem pēkšņi dos vēlmi sadalīt visu tā, lai laimīgs... jā, lai laimīgs nebūtu neviens.

Palestīnieši gan pagaidām neatstāj iespaidu, ka būtu gatavi uz šādu soli. Cita lieta – cik izlēmīgi būs izraēlieši, par kuru kopējo noskaņu jau bažas izteicis ne viens vien vietējais publicists. Par spīti simttūkstoš cilvēku demonstrācijām, kuru dalībnieki aicina valdību dot armijai vaļu tikt galā ar teroristiem palestīniešiem, karsto punktu iedzīvotāju gatavību ņemt lemšanu pašiem savās rokās un citu rajonu iedzīvotāju solidarizēšanos ar viņiem, izraēlieši kopumā nu nebūt nav vienoti.

Viņu vidū ir ļaudis, kuri visā nopietnībā mīļā miera labad piedāvā atdot palestīniešiem pat daļu Jeruzalemes. Šajā sakarā, starp citu, tiek stāstīts par Jeruzalemes sadalīšanas karstāko piekritēju Juli Tamiru, kura Ņujorkā paslīdējusi uz trepēm un salauzusi roku, šādi – kā visā nopietnībā uzskata ortodoksālāk noskaņoti ebreji – apliecinot Bībelē teikto vārdu patiesīgumu: „Lai nokalst mana roka, ja es aizmirsīšu tevi, Jeruzaleme...”

Barbarai Amielai ir pietiekami pārliecinošs skaidrojums šai parādībai: šeit ir darīšana ar novēlotu vilšanos klasiskajos cionisma pamatmītos par iespēju Palestīnā – zemē bez tautas – uzbūvēt ebreju nācijas valsti, nenodarot pāri nevienam citam, un to nespēju reālajā dzīvē saskanēt ar ebreju Svēto rakstu principiem.

Kā tā? Visos laikos ebreji par vienu no svarīgākajiem tikumiem ir uzskatījuši Torā minēto taisnīgumu, taču Izraēlā daudzus gadu desmitus ir noticis tieši tas, kas var notikt zemē, kurā viena tauta faktiski ir lieka, – bēgļu nometnes, cilvēku pārvietošana, ciešanas, ciešanas un vēlreiz ciešanas. Līdz zināmam laikam to izlikās neredzam pasaule, un par to nedomāja arī paši izraēlieši, bet tagad laiki ir mainījušies, pasaule izraēliešus pēkšņi ir pārstājusi mīlēt (izsakoties Barbaras Amielas vārdiem, „ebreji jau atkal nav modē”). Arī pati Izraēlas sabiedrība ir sākusi zaudēt savu līdz šim absolūto pārliecību par savas lietas pareizumu un savu neievainojamību.

Ko nu darīt, kur nu likties, kā nu būt? Rabīns Šlomo Haims Hakoens Aviners „Šlita” divu avīzes lappušu lielā apmaksātā laukumā šo izjūtu acīmredzami pārņemtajam premjeram izteic šādus vārdus: „Kas lika jums, premjerministr, rakstīt: šis ir mūsu, nav mūsu? Šis nav īpašums, kas iegādāts par personisko naudu, lai jūs to varētu nodot jebkuram citam. Šī ir visu laiku un tautas kā nācijas lielākā ķecerība! Kā var melot ebreju tautas vārdā, vēstures vārdā un sacīt – šī zeme nav mūsu? Zeme pat netika nodota Titam un Nebukadnecaram, bet atņemta ar spēku. (..)

Mēs esam viena tauta ar vienu zemi, bet ne zeme, kas sagriezta apgabalos A, B, C. (..) Cauri laikiem trakojošais dzīvnieks cilvēkā dažādos veidos ir mēģinājis tikt no mums vaļā. (..) Mēs esam pārvarējuši trakojošos viļņus un sasnieguši drošo krastu. Un tagad jūs esat padevies. Mēs vairs neesam jērs starp septiņdesmit vilkiem, bet jaunais Jūdejas lauva, kas lepni soļo pa zemi. Mēs esam stipra un respektēta valsts – un tagad jūs padodaties?!”

Stipri vārdi, vai ne, taču cienījamais rabīns nemin vienu – Svētajos rakstos jau ir pieminēts gadījums, kad Izraēļa dēls savu pirmdzimtību apmaina pret lēcu virumu. Un tā ir tāda briesmīga nolemtība, par ko aizvien vairāk pārliecinos nākamajos braucienos, – lai par ko arī mēģinātu runāt vai stāstīt attiecībā uz Izraēlu, neizbēgami nākas atgriezties tūkstošus gadu senā pagātnē.

Grozies kā gribi – nekādi neizdosies izvairīties no vēstures īsā kursa. Tātad – kā tas viss sākās sensenos laikos, pirms tūkstošiem un tūkstošiem gadu? Patiesība ir tāda, ka mēs neko, pilnīgi un galīgi neko nezinām par to, kas bija tie cilvēki, kas pirmie iekārtojās uz dzīvi pakalnos un ielejās, kas vēlāk kļuva par pasaules, iespējams, slavenāko un galveno pilsētu.

(Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiemin, ka uzvarētais 1967. gada Sešu dienu karš reizē ar iekarotajām teritorijām Izraēlas arheologiem pavēra fantastiskas iespējas pierādīt, cik patiess noteikti ir viss Vecajā derībā rakstītais. Taču tā izrādījās likteņa „palikta cūka”, jo jau drīz vien izrādījās, ka velte ir, maigi izsakoties, neviennozīmīga: tur, kur vajadzēja būt, piemēram, varenās Dāvida ebreju ķēniņvalsts arheoloģiskajām liecībām, nekā lāga neatradās, arī kamieļu paliekas reģionā nebija atrodamas tur, kur tām tur vajadzēja būt, – un tā tālāk, un tā tālāk.)

Ja uzskatīt Veco derību par vēsturisku avotu, tad kaut kad pirms trim vai četriem tūkstošiem gadu Dievs uzrunāja jūdu patriarhu Ābramu un noslēdza ar viņu derību – tātad līgumu: viena līgumslēdzēja puse apņēmās, ka tā un visi tās pēcteči godās otru līgumslēdzēju pusi un dzīvos pēc tās likumiem, bet otra – ka izsniegs pirmajai un tās pēctečiem mūžīgā īpašumā Kanaānas zemi, tulkojumā no akadiešu valodas – Krāsas zemi, sauktu tā tāpēc, ka šejienes iedzīvotāji bija iemācījušies tiem laikiem inovatīvo audumu krāsošanas mākslu, izmantojot moluskus un vēl visu ko. Ak, jā, un vēl Sinaja kalnā Dievs Mozum ne tikai izsniedza labas uzvedības baušļus, bet arī apsolīja iznīcināt visus Kanaānas iedzīvotājus, lai zeme paliktu Mozus ticīgajiem.

Ja runā par tik senu vēsturi, tad šis avots gan ir tikpat uzticams vai neuzticams kā jebkurš cits. Taču vispārpieņemtais uzskats ir, ka kaut kad ap otrā gadu tūkstoša sākumu pirms mūsu ēras teritorijās, kas daļēji sakrīt ar tagadējās Izraēlas (un okupēto zemju) robežām, parādījās kāds cilvēku kopums, kas sevi uzskatīja vairs ne par kanaāniešiem, bet gan Izraēla dēliem – nu, vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņiem bijusi vienota karaļvalsts, tad ap devīto gadsimtu pirms mūsu ēras tā sadalījusies divās.

Kaut kad astotajā gadsimtā šo teritoriju sāka iekarot tolaik visvarenie asīrieši, 586. gadsimtā pirms mūsu ēras ķēniņš Nebukadnecars II iekaroja Jūdeju un, šķiet, arī iznīcināja jūdiem tik svarīgo Zālamana uzbūvēto Jeruzalemes templi (vēlāk sauktu par Pirmo templi), bet pašus ebrejus aizdzina trimdā uz Babiloniju. Apmēram pusgadsimtu vēlāk visādā ziņā progresīvais Persijas ķēniņš Kīrs sagrāva Babiloniju un iedibināja reliģijas brīvību, - daļa jūdu atgriezās mājās un uzbūvēja jaunu templi.

Tad sekoja grieķu ietekmes laiks, lai gan viņus šī teritorija neko īpaši neinteresēja, bet pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras šīs teritorijas faktiski pārņēma Roma. Tai lojālais ķēniņš Hērods – kuram vispār piemita arhitektoniska lielummānija – Otro templi pārdesmit gadus bija pārbūvējis par īsti grandiozu būvi, īstu pasaules brīnumu, Romas impērija nodrošināja mieru un netraucētu pārvietošanos tās teritorijā, un nepilnus simt gadus Otrais templis bija vispāratzīts jūdu reliģijas centrs.

Jā, un tad arī sākās lielās ebreju nepatikšanas, – tolaik viņi bija trakoti nepakļāvīgi, ik pa laikam bija dumpojušies arī pret iepriekšējām varām, taču dumpošanās pret Romu izrādījās pēdējā. Viss beidzās līdz ar Bar Kohbas sacelšanos 135. gadā, kad romieši faktiski nolīdzināja ar zemi jūdu Jeruzalemi un vietā uzbūvēja principiāli citu pilsētu, kurā apgraizītajiem jūdiem ieeja bija liegta līdz pat mūsu ēras ceturtajam gadsimtam, kad Romas impērija pieņēma kristietību.

Pēc tam gan Jeruzaleme pārvērtās par kristiešu svēto pilsētu, un tikai tad, kad septītajā gadsimtā pilsētu pārņēma musulmaņu karaspēks, jūdi varēja atgriezties Jeruzalemē. Musulmaņi gan Tempļa kalnā sabūvēja savas kulta celtnes – viņiem, kā mēs jau labi zinām, Jeruzaleme bija trešā svētākā pilsēta pasaulē uzreiz pēc Mekas un Medinas.

Kas ir īsais kopsavilkums, par ko mūsu dienās saistībā ar visiem šiem notikumiem ir svēti – vai gandrīz svēti – pārliecināts katrs īstens ebreju tautas dēls un meita? Ebreju vēsturnieks Šlomo Zands vienā no savām lielai daļai īsteno ebreju nepatīkamajām grāmatām, kas veltītas Izraēlas valstij un tās iedzīvotājiem, to apraksta šādi:

 „Katra izraēlieša un katras izraēlietes (protams, ebreju izcelsmes) pārstādītajā atmiņā ir iesakņots neapstrīdamu un absolūtu „patiesību” komplekts. Visiem viņiem ir droši zināms, ka tieši kopš Toras dāvināšanas Sināja kalnā eksistē ebreju tauta un ka viņi ir tā tiešie pēcteči. Viņi ir pārliecināti, ka šī tauta „iznāca” no Ēģiptes, sagrāba un kolonizēja „Eretz Yisrael” [Izraēlas Zemi], kuru, kā zināms, tai bija apsolījis Visaugstākais, dibināja vareno Dāvida un Zālamana valsti, pēc tam sašķēlās divās daļās un radīja divas valstis – Jūdeju un Izraēlu.

Viņi ir pilnīgi pārliecināti, ka šī tauta tika padzīta no Izraēla valsts pēc sava valstiskuma uzplaukuma beigām, turklāt nevis vienu, bet veselas divas reizes: līdz ar Pirmā tempļa sagraušanu sestajā gadsimtā pirms mūsu ēras, bet pēc tam mūsu ēras septiņdesmitajā gadā, pēc Otrā tempļa sagraušanas. Vēl pirms tam, kad notika pēdējais traģiskais notikums, šī īpašā tauta spēja radīt ebreju Hasmoneju valsti, kas iznīcināja ļaundaru–helenizētāju ietekmi savā valstī.

Viņi uzskata, ka šī tauta, precīzāk, „viņu tauta”, pēc kopējas pārliecības, ir ārkārtīgi sena tauta, tā mētājusies trimdā gandrīz divus gadu tūkstošus un, neraugoties uz tik ilgu uzturēšanos neebreju ielenkumā, spīdoši izvairījās no sajaukšanās un asimilācijas. Šī tauta izklīda pa visu pasauli. Savos grūtajos klejojumos tā nonāca līdz Jemenai, Marokai, Spānijai, Vācijai, Polijai un tālajai Krievijai. Tomēr tai vienmēr izdevās saglabāt stingras asins saites, kas sasaistīja tālas kopienas, tā ka tautas būtība ne kripatas necieta.

Tikai deviņpadsmitā gadsimta beigās radās apstākļi, kas radīja unikālu vēsturisku iespēju: senā tauta pamodās no ilgās snaudas un radīja augsni savai otrajai jaunībai, tas ir – lai atgrieztos savā senajā „dzimtenē”. Un patiesi, sākās masveida atgriešanās, ko pavadīja vispārēja iedvesma.

Daudzi izraēlieši joprojām tic, ka, ja nebūtu noticis baisā miesnieka Hitlera sarīkotais slaktiņš, Izraēlas valsts īsā laika periodā būtu miljonu ebreju apdzīvota, kuri turp būtu devušies ar prieku un entuziasmu. Viņi taču bija sapņojuši par šo zemi gadu tūkstošiem!

Tieši tāpat kā tautai–trimdiniecei bija nepieciešama sava teritorija, tuksnesīgā un neapstrādātā zeme ilgojās pēc tautas atgriešanās, bez kuras tā nevarēja uzplaukt. Tiesa, šajā zemē bija paspējuši apmesties nelūgti ciemiņi, taču, tā kā „tauta saglabāja tai uzticību visās trimdas zemēs” divu gadu tūkstošu laikā, šī zeme pieder tikai tai, bet nevis mazskaitlīgajiem „atnācējiem” bez vēsturiskām saknēm, kuri šeit bija nonākuši tikai nejaušības dēļ.

Tāpēc visi kari, kurus veda tauta–trimdiniece, lai iekarotu šo zemi, bija taisnīgi, bet vietējo iedzīvotāju pretošanās – noziedzīga. Un, tikai pateicoties ebrejiskajai (nebūt ne Vecās derības garā) žēlsirdībai, svešiniekiem bija atļauts arī tālāk dzīvot plecu pie pleca ar tautu, kas bija atgriezusies savā lieliskajā tēvzemē un pie savas bībeliskās valodas.”

Ar vārdu sakot, visa Izraēlas valsts izveidošanas un pastāvēšanas ideja tās oficiālo ideologu (un vēsturnieku utt.) skatījumā ir balstīta uz vienu dzelžainu faktu – faktu viņu izpratnē: Dievs šo zemi izsniedza vienai konkrētai tautai, šī tauta gandrīz divus gadus tūkstošus no tās bija padzīta un nu beidzot guva iespēju atgriezties zemē, kas ir tieši šīs tautas zeme, jo Dievs taču to izsniedza tieši tai.

Bet vai tā patiešām bija? Ebreju tautas attiecības ar Dievu, protams, nav pārbaudāmas, bet ir pāris citi jautājumi. Vai tiešām ļaunie romieši padzina nabaga ebrejus? Vai tiešām nabaga ebrejiem nebija iespējas atgriezties? Un vēl trešais jautājums – kas īsti bija tie, kas tika padzīti, un kas – tie, kas gandrīz divus tūkstošus gadu vēlāk atgriezās?

Daudz reālistiskāks par oficiālo versiju izskatās secinājums, ka romieši noteikti nepadzina ebrejus no Jūdejas pēc Jeruzalemes ieņemšanas un sagraušanas mūsu ēras septiņdesmitajā gadā – jo, būtu viņi padzīti, kā viņi būtu varējuši atkal sacelties otrajā gadsimtā? Un arī pēc Bar Kohbas sacelšanās ne – jo kā gan otrajā gadsimtā būtu varējis notikt ebreju ekonomiskais un kultūras uzplaukums? Un vēl piektajā un sestajā gadsimtā ar ebrejiem Jūdejā, kā rāda dažādi „ne Bībeles” vēstures avoti, viss bija kārtībā.

Arī pēc tam, kad Jeruzalemi ieņēma vispirms musulmaņi, pēc tam krustneši, pēc tam atkal musulmaņi, nekas katastrofāls ebrejiem nedraudēja. Nav nekādu vēsturisku datu, ka ebrejiem būtu aizliegts pārvietoties pa savu Apsolīto zemi vai tur apmesties uz dzīvi. Turklāt atšķirībā no daudzām citām pilsētām Eiropā un citur Jeruzalemē ebrejiem nebija geto, viņi varēja dzīvot, kur vien vēlējās.

Daudz vairāk izskatās, ka ebreji citas dzīves meklējumos pēc Otrā tempļa iznīcināšanas devās paši un atgriezties tā pa īstam nemaz nevēlējās – un viņiem bija nopietni (vismaz no pašu viedokļa) argumenti. Galvenais no tiem: īstenticīgie jūdi lielākoties bija svēti pārliecināti – tas ir Dievs, kas viņus par viņu grēkiem ir padzinis no viņu zemes, un cilvēkiem nav ne tiesību, ne spēju pretoties Viņa gribai.

Pastāv versija – ļoti iespējams, ka ebreju padzīšanu pirmie izdomāja kristieši, šādā veidā ilustrējot Dieva dusmas par Kristus nogalināšanu, bet ebreji pēc tam šo ideju pārņēma savām vajadzībām. Par to nu grūti spriest, taču fakts – ebrejiem daudzus gadsimtus galvenais bija debesu Jeruzaleme, bet īstā Jeruzaleme neko svarīga nebija, turklāt viņi arī (kas to lai zina, patiesi vai liekulīgi) šaubījās, vai vispār ir cienīgi spert savu kāju Svētajā zemē, kur nu vēl tajā apmesties uz dzīvi.

Viens no astoņpadsmitā gadsimta izcilākajiem talmudistiem, Prāgas rabīns Jonatāns Eibešucs kādā sprediķī izsaucās: „Bet kā es varu atgriezties? Kas, ja grēks atgriezīsies līdz ar mani?” Svētā zeme viņa izpratnē bija paredzēta tikai svētiem ebrejiem, kādi reālajā dzīvē nemaz nepastāv. Arī citu jūdaisma augsti mācīto vīru uzskats gadsimtiem ilgi – līdz pat divdesmitajam gadsimtam – bija: Dievs ebrejiem visu ko izsniedza, pēc tam atņēma, un tikai tad, kad atnāks mesija, visi ebreji atkal atgriezīsies mūžīgajā Jeruzalemē. Savukārt jebkurš mēģinājums pietuvināt kolektīvo atpestīšanu būtu noziegums, kas smagi jāsoda.

Tika kultivēts uzskats, ka sava valsts ebrejiem ir bijusi tikai līdzeklis, ne mērķis. „Tuksnesī ebreji saņēma Toru un, pateicoties tai, bez zemes, bez mantotiem valdījumiem tuksnesī kļuva par tautu – tautu, kuras dvēsele ir Tora... Tora, kas izteic dieva gribu, bija tai mantots valdījums un eksistences mērķis...” vēstīja Vācijas rabīns Samsons Rafaels Hiršs. „Par to arī tautai tika dota valsts, mantots valdījums, kārtība un vara valstī, bet ne tas bija mērķis un uzdevums – tikai kā līdzeklis, lai gūtu iespēju izpildīt Toru.”

„Ticīgie parasti nebūt nealkst dzīvot savā svētajā centrā. Vietai, kur viņi strādā, stājas seksuālās attiecībās, dzemdē bērnus, ēd, slimo un piesārņo apkārtējo vidi, vispārīgi runājot, nemaz nav jābūt tai pašai vietai, kur pestīšanas dienā atvērsies debesu vārti,” reliģisko paradoksu skaidro Šlomo Zands. Tiešām – daudziem ebrejiem Svētā zeme bija lielākoties tikai alegorija, kam nav nekāda reāla satura, garīga dimensija, bet ne konkrēta teritorija.

Jeruzaleme un Apsolītā zeme kopumā palika jūdu reliģijas neatņemama sastāvdaļa un ilgu objekts, taču, tā sacīt, tikai teorētiski, bet ne praktiski. Tā paša Šlomo Zanda vārdiem izsakoties, simtus gadu ebreju garīdzniekiem Svētā zeme bija sava veida centrs, no kura pasaulē izplūst dievišķā enerģija, – bet tas nebūt nenozīmēja, ka viņi tiecās tur dzīvot, mazgāt zeķes, ēst, dzert un radīt pēcnācējus.

Ja paskatīties atpakaļ vēsturē, ebreji īpaši necentās doties kaut vai svētceļojumos uz savu apsolīto zemi un svētuma centru Jeruzalemi, – kaut gan bija daudzi gadsimti, kad neviens viņiem to neliedza un pat netraucēja. Vēl vairāk, pat tad, kad vēlākajos gadsimtos veselas ebreju kopienas dažādu reliģisko vajāšanu laikā padzina no to apdzīvotajām vietā, viņi nemēģināja atrast patvērumu Svētajā zemē. Tā vietā viņi (piemēram, pēc padzīšanas no Spānijas) pielika visas pūles, lai atrastu sev kārtējo „svešzemju” patvērumu.

Kad vienā vai otrā pasaules malā ebrejus padzina no viņu dzīvesvietām, viņi līdz pat deviņpadsmitā gadsimta beigām faktiski ne reizi nemēģināja masveidā atgriezties savā „apsolītajā zemē”, no kuras savulaik taču bija tikuši padzīti. Nē, ja neskaita pavisam niecīgu daļiņu, viņi devās citviet, brīžam pat daudz lielākā attālumā nekā ceļš uz Izraēlu.

Un vēl vēlāk, piemēram, pirms Otrā pasaules kara tikai ASV atteikšanās uzņemt ebreju bēgļus no Eiropas lika lielai viņu daļai doties uz Tuvajiem Austrumiem. Ļoti iespējams, ka nekādas Izraēlas valsts nemaz nebūtu, ja pēc Otrā pasaules kara ASV būtu piekritušas uzņemt aptuveni simt tūkstošus ebreju bēgļu, kuri bija savākušies Kiprā. Bet nepiekrita, – toties piedāvāja ieročus.

Arī ebreji, kas divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados dažādos veidos muka no Padomju Savienības, nebūt nealka doties uz Izraēlu, – tikai pēc tam, kad Izraēlas valdība ar dažādām, maigi izsakoties, ne visai godīgām metodēm panāca, ka ASV slēdz iebraukšanu padomju ebrejiem, šīs plūsmas devās uz savu „nacionālo dzimteni”, jo nekas cits jau neatlika.

Līdz ar to nav nekāds brīnums, ka, piemēram, astoņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē no piecdesmit tūkstošiem Jeruzalemes iedzīvotāju bija labi ja pāris tūkstoši ebreju, turklāt lielākā daļa no tiem bija atraitnes gados, kuras pēc dzīvesbiedra nāves šurp bija pārcēlušās, lai pavadītu dzīves novakari un nomirtu vietā, kas vistuvāk Dievam.

Astoņpadsmitā gadsimta beigās Palestīnā kopumā dzīvoja apmēram ceturtdaļmiljons cilvēku – lielākoties musulmaņu un kristiešu, bet ebreju bija ne vairāk kā pieci tūkstoši. Pārējā pasaulē, pirmām kārtām Eiropā, tolaik dzīvoja apmēram divarpus miljoni ebreju – nu, vismaz cilvēku, kuru reliģija bija jūdaisms.

Visbeidzot, Pirmā pasaules kara laikā Palestīnas teritorijā dzīvoja aptuveni septiņsimt tūkstošu arābu un mazāk nekā sešdesmit tūkstošu ebreju, no kuriem gan lielai daļai iedoma vien par kaut kādu reālu ebreju valsti viņu svētajā zemē izraisīja visu ko, tikai ne sajūsmu un atbalstu.

Vēlākais Izraēlas otrais prezidents Ichaks Ben–Cvi (protams, tā ir tikai oficiālā versija, bet tomēr) stāstīja, kā viņš cionismam pievērsies pilnīgi nejauši, uzstājoties mītiņā Krievijā un pēkšņi apjēdzot, ka viņa īstā vieta ir Palestīnā. Tad viņš arī piedzīvojis īstu vīziju – „Jeruzalemes, svētās pilsētas, ar tās drupām, palikušas bez tās dēliem, dzīvo attēlu”.

Populāras Jeruzalemes vēsturei veltītas grāmatas autors Saimons Sebags Montefiore gan piebilst – patiesībā Jeruzaleme nebūt nebija „palikusi bez tās dēliem”, tieši pretēji, tai bija savi dēli, ļaudis, kuri tur bija dzīvojuši gadsimtiem, turklāt Jeruzaleme arī nemaz nebija drupās – tur divdesmitā gadsimta sākumā bija gan moderns pasts un telegrāfs, gan parks un muzejs, gan teātris un tirdzniecības centrs, gan virkne piepilsētu un dzelzceļa līnija.

„Mēs esam Grāmatas tauta, bet diemžēl mums neizdevās ne Grāmatu grāmatā, Vecajā derībā, ne Mišnā, ne Talmudā, ne midrašos un agados, ko sastādījuši mūsu svētie rabīni, lai svētīta viņu piemiņa, atrast vārdu „nacionālisms” – ne tieši atvasinātu no ivrita vārda „tauta”, ne cēlušos, kaut vai mājiena vai netiešā veidā, no mūsu gudro valodas...” vēstīja Austrumeiropas vadošo rabīnu krājums „Gaisma taisnajiem, pret cionistisko sistēmu”.

Jā, un tad vēl trešais jautājums – kas tad bija tie cilvēki, kuri sākumā mazās tērcītēs, bet pēc Otrā pasaules jau milzu straumēs plūda uz Palestīnu, lai tur veidotu paši savu valsti? Cilvēki, par kuriem oficiālā izraēliešu ideoloģija nepieļauj nekādu citu domu kā tikai – tie noteikti bija mūžīgās un ārpus vēstures esošās ebreju tautas–rases pārstāvji, kuru ģenētiskie senči pirms diviem gadu tūkstošiem tika izdzīti no savas dzimtenes un kuru pēcteči visu šo laiku izmisīgi mēģinājuši, bet nekādi nav spējuši tur atgriezties.

Kā tur bija ar totālo padzīšanu un nespēju atgriezties, mēs nu jau apmēram zinām. Bet ar tautu–rasi? Paradoksāli, bet ir viena lieta, par ko ir vienisprātis gan cionisti (ebrejisma idejas nesēji), gan viņu kvēlākie ienaidnieki antisemīti, – pārliecība, ka ebreji vai vismaz to lielākā daļa pieder sensenai tautai–rasei, kas gadu tūkstošus pavadījusi citu tautu vidū, bet saglabājusi savu „rases tīrību” un sapni par atgriešanos sentēvu zemē.

„Vēl viena ironiska vēstures grimase: Eiropā bija laiki, kad ikviens, kurš apgalvoja, ka visi ebreji pieder pie vienas un tās pašas ārvalstu izcelsmes tautas, nekavējoties tika kvalificēts kā antisemīts. Šodien tas, kurš izsaka pieņēmumu, ka cilvēki, kuri sastāda tā saukto ebreju diasporu (atšķirībā no mūsdienu izraēliešiem–ebrejiem), nekad nav bijuši un arī tagad nav ne tauta, ne nācija, nekavējoties tiek pasludināts kā Izraēlas ienaidnieks,” nosmej Šlomo Zands.

Tikai pavisam nedaudz ironiski pārspīlējot, viņš šo pārliecību raksturo tā: „Ebreji, kas gadsimtiem dzīvoja ārpus Palestīnas, tika atzīti par nedalāmu un nesamaisošos unikālu rasi, tīru kā asara, ģeniālu un bezgrēcīgu, uz kuru neattiecas vēsturiskie likumi, kura pārspēj visus pārējos cilvēku kolektīvus (kaut vai ar savu spēju pretstāvēt vēsturei, kā arī pēc daudziem citiem parametriem), trenkātu trimdinieku rasi, kas palikusi nejūtīga pret divus tūkstošus gadu ilgušiem visu veidu – kulturālu un materiālu – kārdinājumiem, senatnē padzītu no savas zemes un nodzīvojušu veselu mūžību trimdā, sēdējušu tur uz čemodāniem, kamēr beidzot nepienāca iepriekš noteiktais atgriešanās un seno mistisko tiesību atgūšanas brīdis...”

Un vēl – jau pavisam skarbi: „Vai ebreji patiešām ir īpaša „tauta–rase”, kā, sākot no deviņpadsmitā gadsimta, apgalvoja antisemīti, kas mēģināja mūs pārliecināt tieši par to? Vai tiešām Hitlers, kas cieta militāru sakāvi 1945. gadā, beigu beigās guva intelektuālu un psiholoģisku uzvaru „ebreju” valstī? Kā var sakaut viņa mācību, kas apgalvoja, ka ebrejiem ir īpašas bioloģiskas īpatnības (agrāk tās bija „ebreju asinis”, tagad – „ebreju gēns”), ja tik daudzi izraēlieši ir pārliecināti par tās patiesīgumu?...”

Patiesība gan ir tāda, ka leģenda par vienoto ebreju tautu, kas spējusi gadu tūkstošiem saglabāties un neizšķīst bez savas zemes un valsts, ir pavisam nesens izgudrojums, jo vēl pirms pārsimt gadiem cilvēku, kas runātu par vienoto ebreju nāciju, vienkārši izsmietu. Galu galā – būtu ebreji bijuši vienota tauta, Pirmajā pasaules karā viņi nebūtu karojuši pretējo pušu armijās. Bet karoja, jo viņiem vēl nebija ne vienotas valodas, ne teritorijas, ne kultūras, pat ne īsti vienotas reliģijas, – un arī viena kopēja likteņa viņiem nebija.

Viss pamazām, pamazām sāka mainīties līdz ar cionisma kustības parādīšanos, kaut īstenticīgo ebreju un rabīnu slānis par to nebūt nebija sajūsmā. (Ja precīzāk, rabīniem ātri vien bija skaidrs, ka cionisms ir nevis jūdaisma turpinājums vai attīstība, bet gan tā pragmatisks noliegums.) Deviņpadsmitā gadsimta beigās Eiropu sāka pārņemt nepatika pret ebrejiem, kas gadu desmitiem tikai auga augumā. Tad arī jaunās cionistu kustības aizsācēji sāka pamazām būvēt jaunu ebreju nācijas, tā sacīt, identitāti, konstruējot mītu par svēto sentēvu teritoriju, no kuras nabaga ebreji izdzīti un kurp viņiem tagad ir visas tiesības un pat pienākums atgriezties.

Būtu viņi sākuši savu pasākumu gadsimtu vai pat pusgadsimtu ātrāk, visādu aizķeršanos un problēmu būtu vēl mazāk, un Rietumu pasauli visādi tur „iezemieši” būtu interesējuši vēl niecīgākā apmērā. Taču īstenticīgie ebreji, pirmām kārtām no Centrālās un Austrumeiropas, deviņpadsmitā gadsimta vidū vēl absolūti nevēlējās emigrēt uz savu svēto zemi, pirmām kārtām tāpēc, lai to neapgānītu.

Turklāt cionisti savos „slavenās pagātnes” – kura dotu tiesības uz kaut ko jau tagadnē – meklējumos nebija neko īpaši oriģināli: Šlomo Zands atgādina, ka faktiski visas nacionālās kustības, kas dzima Eiropā deviņpadsmitajā gadsimtā, meklēja vēstures dziļumos savu personisko zelta laikmetu, to vienmēr atrada un ar tā palīdzību izbūvēja savu varonīgo pagātni – klasisko Grieķiju, Romas republiku, teitoņu vai gallu cilšu savienības.

Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma jaunizceptās Turcijas pilsoņi pēkšņi apjēdza, ka viņi vispār ir baltie cilvēki, ārieši, bet viņu senie senči ir bijuši šumeri un heti, bet, kad „kāds slinks britu virsnieks patvaļīgi novilka Āzijas kartē gandrīz pilnīgi taisnu līniju – Irākas robežu”, cilvēki, kas sev negaidot pēkšņi bija kļuvuši par irākiešiem, drīz no vēsturniekiem uzzināja, ka ir vienlaikus gan seno babiloniešu, gan arābu pēcteči, Saladīna varonīgo kareivju mazmazbērni. „Daudzi Ēģiptes pilsoņi droši zina, ka senā pagāniskā faraonu impērija bija viņu pirmā nacionālā valsts, kas, protams, netraucē viņiem palikt īstenticīgiem musulmaņiem,” nosmīn ebreju vēsturnieks.

Viņaprāt, šādā veidā šīs nacionālās kustības risināja savu galveno uzdevumu – pierādīja, ka nav radušās tukšā vietā, bet, tieši pretēji, ir eksistējušas gadsimtiem ilgi, un „tieši tā pirmie ebreju nacionālās idejas asni uzreiz sāka stiepties uz spilgto gaismu, kas nāca no mitoloģiskās Dāvida ķēniņvalsts, kuras varenības stāstus gadsimtu gaitā saglabāja spēcīgā reliģiskā tradīcija”.

Brīnumainās pārmaiņas piemeklēja pat nākamās Izraēlas valsts vadītāju vārdus un uzvārdus. Dāvids Grīns pārvērtās par Ben–Gurionu, Šimons Perskis – par Peresu, Ariels Šeinermans – par Šaronu, Ichāks Rubincovs – par Rabīnu, Binjamins Miļikovskis – par Netanjahu, un tā tālāk. Otrā pasaules kara upuru – nabaga nelaimīgo, vārgo un gļēvo ebreju vārdi masveidā tika nomainīti uz senebreju cildenajiem vārdiem.

Tiesa, mūsu dienās ne tikai arheoloģija vien liek vilties „izredzētās tautas” un „apsolītās zemes” teoriju aizstāvjiem. Nekas nav izdevies no mēģinājumiem pierādīt to, ka „ebreju DNS” norāda uz vienotu etnosu, kas savulaik izcēlies „Eretz Yisrael” – Izraēlas zemē – un izplatījies pa visu plašo Dieva pasaulīti. (Starp citu termins „Eretz Yisrael” Vecajā derībā šādā nozīmē vispār neparādās.) Turklāt liek aizdomāties arī elementāra matemātika: nu nekādi no tiem dažiem desmitiem tūkstošu bēgļu, kas pameta Jūdeju pēc Otrā tempļa iznīcināšanas, pārsimt gadu laikā nevarēja rasties miljoni ticīgo jūdu visā Vidusjūras reģionā.

Kas tad bija šie cilvēki? Ļoti iespējams, ka atbilde ir pavisam vienkārša. „Nebūt ne izraudzītā tauta izkaisījās pa visu pasauli, bet jauna, dinamiska reliģija, kas iekaroja sev daudz sekotāju dažādās valstīs,” skaidro Šlomo Zands. Viņa un citu ar cionisma ideoloģiju neapmāto skatījumā precīzāk būtu runāt nevis par ebreju tautu un senās Jūdejas iedzīvotāju pēctečiem, bet par „jūdu ticīgo pēctečiem”, kuri bija izkaisīti pa visu pasauli, tur savai sākotnēji ņiprajai un pievilcīgajai reliģijai piesaistīja jaunus sekotājus savās „pagaidu” mītnes zemēs. Kā nekā jūdus mūsu ēras pirmajā gadsimtā vairākkārt padzina no Romas par pārāk uzmācīgu misionāru darbību un nemieru rīkošanu.

„Nebūt ne nejauši Jemenas ebreji ir tik līdzīgi jemeniešiem – musulmaņiem, Ziemeļāfrikas ebreji – berberiem, kas cēlušies no šīm pašām vietām, Etiopijas ebreji – saviem afrikāņu kaimiņiem, Koči ebreji – citiem Rietumindijas iedzīvotājiem, bet Austrumeiropas ebreji – Kaukāzā un Dienvidaustrumāzijā dzīvojušo tjurku, slāvu un citu cilšu pētečiem.

Jūdu reliģijas nesēji, par nepatiku antisemītiem, nekad nebija svešķermenisks „etnoss”, kas atnācis no tālienes un ielauzies viņu teritorjiās; viņi bija autohtonu iedzīvotāju daļa, kur priekšteči bija pieņēmuši jūdaismu visdažādākajos reģionos, bieži vien vēl pirms tam kad tur atnāca kristietība un islāms,” – tā Šlomo Zands...

No visa iepriekš minētā izriet jau pavisam ķecerīgs secinājums: ja reiz lielākā daļa iedzīvotāju nekur neaizklīda, vienkārši nomainīja reliģiju, idejas, valodu, tad galīgi nav skaidrs, kuri vispār būtu uzskatāmi par „īstākiem” ebrejiem – tie, kas sevi sauc par ebrejiem un atbraukuši no visām pasaules malām, vai arī tie, kuri šeit dzīvojuši pāris gadu tūkstošus un oficiāli ir arābi.

„Svētās zemes vēsturē cilvēkiem bieži nācās izvēlēties – zeme vai ticība. Garīdznieki parasti izvēlējās ticību, zemnieki – zemi. Bet viņi turpināja godāt tos pašus svētos no Ādama līdz Jēzum, lūdzās uz vienām un tām pašām kapenēm, apstrādāja tās pašas olīvu birzis, aprūpēja avotus,” to citos vārdos izsaka ebreju rakstnieks un publicists Izraēls Šamirs.

(Starp citu, ļoti neparasts ir šis „ebrejs”: 1947. gadā Novosibirskā dzimis kā Izrails Šmerlers, 1969. gadā emigrējis uz Izraēlu, skaitās pareizticīgs kristietis, bet ar diezgan neskaidru un pretrunīgu biogrāfiju. Viņa grāmata „Galilejas ziedi” Francijā ar tiesas lēmumu tika atzīta par naidu kurinošu pret ebrejiem, autoram nodrošinot trīs mēnešu cietumsodu un 23 500 eiro naudas sodu.)

Skaidrs gan ir viens – Izraēlas valsts radīšanas iniciatoriem nežēlīgi paveicās. Vispirms jau tāpēc, ka Pirmā pasaules kara laikā Britu impērijas valstsvīri bija pārliecināti, ka ebreju nometināšana šajā vietā dos impērijai vērā ņemamu balstu. Pēc tam – ja nebūtu Otrā pasaules kara, ja nebūtu ebreju genocīda, visticamākais, nebūtu nekādas Izraēlas valsts, un arī arābu patriekšana no viņu apdzīvotajām zemēm vismaz pirmajā posmā – 1948. gadā – būtu daudz problemātiskāka, ja vispār iespējama.

Toties komplektā ar stāstiem (un arvien augošo pašu pārliecību) par sentēvu zemi, vēsturiskajām tiesībām un divtūkstoš gadu iznēsātajiem nacionālajiem sapņiem pārdzīvotās ciešanas izrādījās dzelžains arguments. Plus vēl – liela daļa ebreju uz tagadējo Izraēlu pārcēlās, jo gluži vienkārši nebija, kur likties.

„Es dzīvoju tādas tautas vidū un tādā teritorijā, kuras abas ir tipiskas mākslīgās atmiņas – „konstrukcijas”. Pārstrādātā un atjaunotā ebreju atmiņa bija cionistu kustības galvenais dārgums, gandrīz vai dvēsele; tā šai kustībai ārkārtīgi palīdzēja kā galvenā koloniālā nometņu pasākuma svira. Tieši no tās cita starpā izlobījās izraēliešu politiskā mentalitāte, kas apgalvo, ka „īsais” palestīniešu laiks nav vienlīdzīgs „garajam” ebreju laikam. Kas gan ir sešdesmit vai septiņdesmit gadu trimda, salīdzinot ar divtūkstoš gadu trimdu? Kā var vienkāršu zemnieku un viņu pēcteču skumjas salīdzināt ar mūžīgajām ebreju skumjām? Ko nozīmē bez mājām palikušu bēgļu īpašumtiesības salīdzinājumā ar dievišķo solījumu, pat ja Dievs pats par sevi ne visai eksistē?” – tā Šlomo Zands.

Tātad pavisam īsi – Palestīnas kolonizāciju varēja attaisnot, tikai piesaucot Veco derību, un tas arī tika izdarīts: visi tie, kas dažādos laikos un vietās bija pieņēmuši jūdaismu, tika nodēvēti par vienotās, no savas zemes padzītās ebreju–jūdu tautas piederīgajiem, kuri divus tūkstošus gadus ir gribējuši atgriezties savā zemē.

Un tas nekas, ka arābiem (moriem) tādā gadījumā vajadzētu atdot Pireneju pussalu, no kurienes viņus savulaik patrieca spāņi, indiāņiem – Manhetenu, serbiem – Kosovu, utt. Un arī tas nekas, ka, izsakoties, Šlomo Zanda vārdiem, būtu dīvaini dažādu tautu uzskaitījumam pievienot „ebreju tautu”, „tāpat kā būtu nekorekti runāt par „budistu tautu”, „evaņģēlistu tautu” vai „bahajiešu tautu”. Vienas noteiktas konfesijas piekritēju likteņu kopīgums nepārvērš viņus par vienotu tautību vai par solidāru nāciju”.

Gadiem ejot, mīts aizvien vairāk pārliecināja arī pašus tā radītājus un nesējus. 1967. gadā, nedēļu pēc satriecoši uzvarošā Sešu dienu kara visnotaļ lēnīgais un nebūt ne radikālais Izraēlas premjers Levi Eškols valdības sēdē par svaigi okupēto Gazas sektoru visā nopietnībā paziņoja: „Gaza pieder Izraēlai kopš Samsona laikiem, nevis kopš 1919. gada.”

Patiesībā gan stiprinieks Samsons ir viena caur un cauri mitoloģiska figūra, turklāt Gaza nekad nebija ietilpusi ne Izraēļa, ne Jūdejas valstī, tik vien tai saistība ar Samsonu, ka viņš reiz uz muguras bija aiznesis tās vārtus. Taču... ar to pilnīgi pietika, lai Izraēla pamatotu savas teritoriālās vēlmes (kaut arī pēcāk izrādījās, ka Gazas sektors nav vajadzīgs ne Izraēlai, ne arī Ēģiptei).

Neko neatpalika arī septiņdesmitgadīgā premjera Dāvida Ben–Guriona vēstījums armijas brigādei, kas bija iekarojusi Šarm eš Šeihu: „Ar spēcīgām kopējām visu šķiru bruņoto spēku darbībām jūs esat pastiepuši roku ķēniņam Zālamanam, kurš pirms trim tūkstošiem gadu pārvērta Eilatu par pirmo ebreju ostu... Un Jutvata, zināma arī kā Tirāna, kas pirms tūkstoš četrsimt gadiem bija neatkarīga ebreju valsts, kļūs par trešās izraēliešu valsts daļu.” Jau pāris mēnešus pēc kauju beigām Šarm eš Šeihā tika radīta pirmā izraēliešu apmetne.

Vēl vairāk – 1967. gada karš ne tikai apliecināja ebreju valsts un nācijas tiesības pastāvēt, bet arī nomazgāja kaunu, ko bija atstājusi ebreju nepretošanās ļaunumam Otrā pasaules kara laikā. Izsakoties Šlomo Zanda vārdiem, Izraēlas oficiālajiem ideologiem vairs nebija vajadzīgs sevi iepriecināt ar stāstiņiem par ebrejiem, kuri bija pretojušies nacistiem, – tagad šo sfēru pilnībā „nosedza” uzvara karā, savukārt oficiālā ideoloģija varēja koncentrēties uz ebreju baisajiem upuriem Otrā pasaules kara laikā.

Turklāt patiešām izskatījās, ka Dieviņš pēc ilgajiem pāridarījumiem atkal ir pievērsis savu labvēlīgo vaigu „izredzētajai tautai”. Visiem kariem, kuros uzvarēja Izraēla, bija kas kopējs – tie notika faktiski paši no sevis, un Izraēlai tajos vienkārši fantastiski veicās.

1967. gadā ebrejiem patiesībā bija visnotaļ pietiekams pamats baidīties par jaunu holokaustu, – par to, ka Rietumi kārtējo reizi tikai noskatīsies un neiejauksies, šaubīties nebija pamata. Ēģiptes prezidents Gamals Abdels Nasers publiski teica tieši to, ko viņš teica, – ka visi izraēlieši tiks iedzīti jūrā.

Lūk, fragments no kādas preses publikācijas saistībā ar Sīrijai piederošo Golanas augstieņu ieņemšanu: „Ģenerālštāba priekšnieks neko par to nezināja. Aizsardzības ministrs, pakļaujoties Ziemeļu kara apgabala priekšnieka spiedienam, uz kuru savukārt uzspieda kibucu kustības vadītāji, deva pavēli ieņemt augstienes – turklāt tajās nebija Sīrijas armijas. Rupji runājot, kolhoza valde pāri armijas un valdības galvai „pa pazīšanos” uzspieda uz aizsardzības ministru, un tas deva pavēli „Uz priekšu!”.”

Taču... ne velti savulaik viedais Vīnes galvenais rabīns Morics Gidemans rakstīja: „Kādudien durkļu un lielgabalu jūdaisms sāks spēlēt Goliāta, nevis Dāvida lomu un kļūs par pats savu parodiju.” Mīta vadītā Izraēla fantastiski uzvarētā 1967. gada Sešu dienu kara rezultātā tika pie teritorijām, kuras tai patiesībā nebija vajadzīgas – it īpaši tādēļ, ka vairs nebija nekāds 1948. gads un no šo teritoriju iedzīvotājiem tik viegli vairs nevarēja tikt vaļā.

No Sinaja pussalas, kur jau bija sabūvētas ebreju apmetnes, izdevās atbrīvoties 1973. gadā, bet no Jordānas upes rietumkrasta – nu nekādi. Un arī no Golanas augstienēm ne: Izraēlas valdību problēma gadu desmitiem bija – kā pieklājīgā veidā šīs sasodītās augstienes atdot atpakaļ Sīrijai; tiesa, nu vairs nav skaidrs, kam tās atdot un kam tās vispār vajadzīgas.

Jā, arī no Gazas sektora atbrīvoties neizdevās: tajā bija pat astoņpadsmit ebreju apmetņu – 2005. gadā tās visas tika izvāktas un ar retiem izņēmumiem faktiski nolīdzinātas ar zemi. Papildus tam ir vēl viena maza aizķeršanās, ko mana pirmā Izraēlas brauciena un otrās intifādas sākuma laikā vietējā laikraksta „The Jerusalem Post” analītiskā direktore Barbara Amiela apraksta šādiem vārdiem:

„Kāpēc palestīnieši negrib mieru ar Izraēlu? Bet kāpēc lai viņi gribētu? Iedomājieties, kāds atnāktu uz jūsu mājām un sacītu: „Klau, man nav māju. Tev ir desmit istabu. Es gribu tikai pusotru istabu, turklāt maniem priekštečiem šīs istabas piederēja pirms tūkstoš gadiem.” Un iedomājieties, tiesa jums teiktu, ka šim cilvēkam un viņa ģimenei ir tiesības uz šīm istabām. Pat ja viss tā arī būtu un šis cilvēks būtu bez pajumtes, un viņa priekštečiem šīs istabas reiz būtu piederējušas, vai jūs būtu laimīgi par to, ka viņš ievācas jūsu mājā? Vai jums vajadzētu pamatu, lai gribētu panākt viņu izvākšanos?...”

Ar vārdu sakot, lielākā daļa palestīniešu uzskata, ka izraēlieši vēlas viņu nāvi, un atbild ar tieši to pašu, savukārt ebreji sevi uzskata par priekšposteni mūžīgajā karā ar arābu nomadu pūļiem. Un, protams, šīs, šķiet, mūžīgās un nebeidzamās pretīstāvēšanas centrs, protams, ir Jeruzaleme. Neticami, bet tas bija tieši cionisma pamatlicējs Teodors Hercls, kurš savā dienasgrāmatā 1898. gadā pilsētai veltīja šādas rindas: „O, Jeruzaleme! Divu gadu tūkstošu necilvēciskuma, neiecietības un netīrumu iestāvējušās atliekas ir sakrājušās tavās smirdīgajās ieliņās!”

Pilsēta, kas nevienu neatstāj vienaldzīgu, – kaut sajūtas, izjūtas un jūtas var būt ļoti dažādas. Ja ir vietas, kurās jūs jūtaties izkrītam no laika un telpas, Jeruzaleme ir viena no tām.

Vieniem tā ir Jerušalajima, kuras nosaukumam, iespējams, ir kāds sakars ar Šalemu – sīriešu saulrieta un vakara zvaigznes dievu. Bet varbūt arī ne. Senajā Kanaānas zemē tajos senajos laikos, pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu bija citas, svarīgākas pilsētas, savukārt tagadējā Jeruzaleme bija pamatīga nomale.

 Savukārt otriem tā ir Al–Kuds, Svētā pilsēta. Nez vai ir pasaulē cita vieta, kuras vēsture labāk atklātu cilvēka dabu. Šeit cenšas nokļūt visas pasaules trakie un pustrakie. Reliģiozi ļaudis tik ļoti aizraujas no tuvības pasaules svētākajām vietām, ka pamazām sajūk.

 „Jauniņie” te jūtas tā, it kā visapkārt notiktu permanenta masku balle. Te var redzēt pilnīgi visu – absolūti neiedomājamas lietas: vienam tā ir baltās uniformās tērptu japāņu kristiešu demonstrācija cionisma aizstāvībai, otram – biljarda galds, kas nez ko dara visnotaļ svētās sīriešu pareizticīgo baznīcas (jūs tādu zinājāt?) telpās.

Pagātne šeit valda pār tagadni. Jau gadsimtiem šeit notiek cīņa par katru zemes kripatiņu. Cīņa par iespēju dzīvot kaut nedaudz tuvāk visas pasaules svētākajām vietām. „Pasaules pilsēta”, kā var tulkot vārdu „Jeruzaleme”, četrdesmit četras reizes pārcietusi iekarošanu, divdesmit trīs – ielenkumus, tūkstoš trīssimt gadus tā piederējusi musulmaņiem, tūkstoš – jūdiem (kopā ar romiešiem), četrsimt – kristiešiem.

Telavivas iedzīvotāji runā par Jeruzalemes „trakomāju”, kuru nespēj sadalīt pusmiljons ebreju un ceturtdaļmiljons arābu. Jūdiem Jeruzalemē svēts ir pilnīgi viss, tā ir pasaules centrs, ar kuru sākās Zemes radīšana. Bet arī ar arābiem nav daudz labāk – Jeruzalemes Al Aksa, Vistālākā mošeja, ir musulmaņiem treša svētākā uzreiz aiz Mekas un Medinas.

Kāpēc tā, ja reiz tā ir tik tālu no Arābijas? Gan tāpēc, ka tā ir cieši saistīta ar Dāvidu, Zālamanu, Ābramu, Jēzu un citiem musulmaņu praviešiem, gan tāpēc, ka tieši no šejienes savā nakts sapņu ceļojumā Muhameds devies ciemos pie Allāha. Ak, jā, un arī jaunā pasaules kalifāta galvaspilsēta būs Jeruzaleme – un tai arī ir jābūt Jeruzalemei, kur ieradīsies musulmaņu mesija Mahdi, lai cīnītos ar Dadžalu – Antikristu.

Gan vieniem, gan otriem, protams, ir šis tas skeptisks sakāms par „pretējās puses” pārliecību. Palestīnieši nekad nav gribējuši atzīt pat to, ka Jeruzalemē patiešām kādreiz būtu slējies jūdu Templis, – patiesībā tas esot atradies Samarijā, Gerizima kalnā, savukārt pilsētas svētumu savai reliģijai ebreji esot izgudrojuši tikai mūsu dienās.

Savukārt jūdi norāda, ka vispār jau Korānā ir teikts, ka Muhameds savā nakts ceļojumā pie Allāha ir startējis no kādas „tālas vietas”, – tas, ka ar to domāta tieši Jeruzaleme, esot vienkārši musulmaņu izdomājums.

Katram ir arī savi praktiskie apsvērumi. Musulmaņiem viss ir sarēķināts un skaidrs – viena lūgšana, kas tiek noskaitīta Tempļa kalnā, pēc iedarbības ir līdzīga divdesmit pieciem tūkstošiem citviet noskaitītu lūgšanu. Tas nekas, ka Muhameda laikā te bija tikai drupu kaudze, no kuras tad arī Pravietis sapnī devās ciemos pie sava Dieva.

 Savukārt jūdiem tik svarīgi lūgties pie Raudu mūra ir tāpēc, ka tieši virs tā atrodas neredzamie debesu vārti un līdz ar to tieši no šejienes raidīta lūgšana visātrāk un visdrošāk nonāk līdz debesu tronim. Var teikt, ka Raudu mūris ir astrāli un metafiziski saistīts ar mūsu pasaulē vairs neesošo Templi, kurš ticīgiem jūdiem tomēr ir reālāks par reālu.

Kā tad tas viss te šādi ir radies un sanācis? Diemžēl, kā jau ierasts, atkal neiztikt bez atgriešanās simtus un tūkstošus gadu senā vēsturē.

Pirmo – varētu būt, ka metrus piecpadsmit augsto ķēniņa Zālamana būvēto templi apmēram sešsimt gadus pirms mūsu ēras nodedzināja iekarotāji – babilonieši. Septiņdesmit gadus vēlāk vietā tika uzbūvēts Otrais templis: labais un progresīvais persiešu ķēniņš Kīrs ne tikai sagrāba Babilonijas karaļvalsti un atbrīvoja jūdus no verdzības (vai gūsta, vai kas nu tas tāds bija), bet arī ļāva viņiem atjaunot Templi. Tas gan bija tāds paknaps, bet tāds arī palika līdz pat otrajam gadsimtam pirms mūsu ēras, kad Jeruzalemi iekaroja reliģiski neiecietīgie grieķi – seleukīdi.

Tie pēc brītiņa tika padzīti, templi atkal iesvētīja, taču par pasaules brīnumu tas kļuva zīdaiņu masu slepkavas (taču zināt visi šo stāstu, vai ne?), ķēniņa Hēroda Lielā laikā. Formāli gan Jūdeja bija Romas impērijas province, taču Hērodam tās ietvaros bija gana daudz autonomijas. Tā pa īstam Hēroda Otrais templis tika pabeigts tikai 64. gadā pēc Kristus dzimšanas un bija tiešām grandioza būve.

Kristus jau sen bija sists krustā un augšāmcēlies, taču savulaik viņš saviem mācekļiem bija teicis, ka no tempļa nepaliks ne akmens uz akmens. Un tā arī notika – jau sešus gadus pēc pabeigšanas templi pēc neveiksmīgās jūdu sacelšanās ar zemi nolīdzināja romiešu karaspēks.

Paši dumpinieki arī nebija nekādi maigie ļaudis – pirms romiešu aplenkuma pilsētu savā starpā bija sadalījuši trīs, ja tā pēc būtības skatīties, bandu vadoņi, kuri savā starpā labākajās ebreju tradīcijās kašķējās uz nebēdu, turklāt vēl izlaupot mierīgo iedzīvotāju mājas, slepkavojot un izvarojot. Tikai tad, kad ieradās Romas imperatora dēla Tita karaspēks, viņi spēja vienoties par vismaz vienu lietu – kopēju pilsētas aizstāvību.

Pagāja vesels mēnesis, līdz Titam izdevās iekarot un pakļaut visu Jeruzalemi, – tās ieņemšana bija ilgs un grūts process, un Tits ārdījās uz nebēdu. Katru dienu sita krustā pat pa pieciem simtiem ebreju, drīz vien Olīvu kalnā un apkārtējos pakalnos vairs nebija neviena brīva zemes pleķīša, kur ierakt kārtējo krustu partiju. Leģionāri bija tā noguruši no karošanas un rakšanas pārmaiņus, ka izklaidējās, ebrejus krustā sitot dažādās jokainās pozās.

Jeruzalemes iedzīvotāji mēģināja pirms bēgšanas no pilsētas savus ietaupījumus paņemt līdzi vienīgajā drošajā veidā – norītus. To atskārta leģionāri un sāka gūstekņus uzšķērst, lai noskaidrotu, kas katram lācītim vēderā. Taču neuzšķērstie nebija neko laimīgāki – ne vienam vien naudiņa dabiskā ceļā no organisma neiznāca, un rezultātā naudas rīmas mira lielās mokās.

It kā pašu templi bija domāts pasaudzēt, taču sākās ugunsgrēks: Tits vēl paspēja uzmest acis supersvētajai tempļa istabiņai, kur, kā uzskatīja ebreji, bija paša Dieva klātbūtne, bet tad leģionāri viņu aizvilka no degošā tempļa. Ēkā, neskaitot karotājus, dzīvi sadega vismaz seši tūkstoši sieviešu un bērnu, kas tur līdz pēdējam gaidīja, bet nesagaidīja Dieva brīnumu.

Tits ar savu mīļāko – ebrejieti Bereniki savā Filipa Cēzarejas pilsētā, kas atradās tagadējās Golanas augstienēs, atpūtās pēc grūtās cīņas, ik dienas noskatoties, kā tūkstoš ebreju iet bojā, cīnoties arēnā viens ar otru vai ar mežonīgiem zvēriem. Un tas vēl nebūt nebija viss.

Karavadonis noorganizēja visnotaļ modernas filtrācijas nometnes – kaujiniekus nogalināja, vīriešus aizsūtīja uz raktuvēm, jaunos un glītos pārdeva verdzībā, lielākoties – lai mestu priekšā lauvām karavadoņa triumfa ietvaros. Cik cilvēku kopā gāja bojā? Varbūt pusmiljons, varbūt pat miljons. Viņi tika nogalināti, aizdzīti verdzībā, mira no bada.

Nākamajos tūkstoš gados tempļa drupu akmeņus Jeruzalemē izmantoja visdažādāko būvju celtniecībai, jo pēc šīs iznīcināšanas tas vairs nekad netika uzbūvēts no jauna, un tikai uz dažiem īsiem brītiņiem nākamajos gandrīz divtūkstoš gados ebreji tika pie valdīšanas savā svētajā pilsētā. Nācās vien viņiem konstruēt jaunu jūdaismu – tādu, kura centrā vairs nebūtu ziedojumi viņu vienīgajā un neaizstājamajā Templī.

Savukārt niecīgais Jeruzalemes kristiešu pulciņš ar Jēzus brālēnu Sīmani priekšgalā jau laikus bija aizbēdzis no pilsētas un tās likteni, daudz nedomājot, uztvēra vienkārši – ahā, skaidrs, ka ebreji ir totāli zaudējuši Dieva žēlastību un atbalstu. Turklāt, kā jau minēts, arī Jēzus jau laikus bija pavēstījis, ka no Tempļa nepaliks pāri ne akmens uz akmens.

Arī Muhamedam sešus gadsimtus vēlāk bija tieši tāda pati pārliecība, tomēr nākamā lielā varas maiņa Jeruzalemē notika bez kādas asinsizliešanas – 638. gadā pilsēta vienkārši atdevās kalifam Omāram, un tolaik tieši musulmaņi bija tie, kas pret citām viņiem kaut cik pieņemamām reliģijām un to pārstāvjiem izturējās pieklājīgi un iecietīgi, pirmoreiz radot sistēmu, kas musulmaņiem, kristiešiem un ebrejiem ļāva dzīvot Jeruzalemē kopā un salīdzinošā mierā.

Jeruzalemei padodoties šim Muhameda pēctecim, kristiešiem ne tikai nebija obligāti jāpāriet islāmā, bet vēl vairāk – šādu pāriešanu līdz pat astotajam gadsimtam musulmaņi arī lāga neatbalstīja. Gan ebreji, gan kristieši Palestīnā kļuva par „dhimmi” – aizsargāto mazākumu, kuru musulmaņi oficiāli aizsargāja par nelielu, taisnīgu ikgadēju nodevu – „jizyah”.

Tādu pašu nodevu maksāja arī kristiešu svētceļnieki, ierodoties islāma pasaulē, – šādā veidā viņi uz sava ceļojuma laiku arī kļuva par „dhimmi”. Īsi sakot, sistēma kristiešiem un ebrejiem bija neērta un nepatīkama, tā viņus nostādīja zemāk par musulmaņiem, taču viņu reliģijas brīvību neviens neapdraudēja, – un salīdzinājumā ar Bizantijas likumiem tas bija neapšaubāms uzlabojums.

Sagraušana un pārbūvēšana gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā Jeruzalemei ir bijusi pierasta lieta, un gan toreiz, gan tagad tā ir arī reliģiska nodarbe, – pie tās nekavējoties ķērās arī musulmaņi. Būvējot „savu” Jeruzalemi – „Aelia Capitolina”, ko arābi pēcāk kādu laiku saīsināti dēvēja par Ilju, Romas impērija bija darījusi visu iespējamo, lai ebreju Jeruzalemi padarītu par nebijušu un neeksistējošu.

Drupu kaudzē, kas visus šos gadsimtus bija slējusies Tempļa kalna galā, islamticīgie tad arī ķērās pie sava Klints kupola un Al Aksas mošejas būves. Turklāt interesanti, ka šos būvdarbus atbalstīja arī pietiekami daudzi ebreji. Piemēram, rabīns Simeons ben Johajs apmēram 750. gadā publiski slavēja musulmaņu kalifu kā „Izraēla mīlētāju”.

Nākamā varas maiņa, turklāt ar baisu slaktiņu, notika 1099. gadā, kad miesnieki, kuri paši sevi dēvēja par kristiešu svētceļniekiem – piligrimiem, Jeruzalemes ieņemšanas laikā nogalināja gandrīz visus tās iedzīvotājus – ebrejus un musulmaņus. Ebreji mēģināja glābties sinagogās, bet krustneši viņus tajās sadedzināja dzīvus.

„Mūsu vīri cirta nost viņu ienaidnieku galvas, citi šāva uz viņiem ar bultām, tā ka viņi krita no torņiem, citi viņus spīdzināja ilgāk, iemetot viņus liesmās. Galvu, roku un kāju kaudzes bija redzamas ielās. Vajadzēja rūpīgi meklēt ceļu starp cilvēku un zirgu ķermeņiem. (..) Līdz Zālamana templī [par ko krustneši uzskatīja Al Aksas mošeju) viņi iejāja pa asinīm līdz potītēm. Patiesi, tas bija taisns un lielisks Dieva spriedums, ka šī vieta tika piepildīta ar neticīgo asinīm,” notikušo aprakstīja Tulūzas grāfa kapelāns Reimonds no Agileras.

Slaktiņš gan nebija skaitliski tik liels kā savulaik, kad romieši iznīcināja templi un visu pilsētu, – pat musulmaņu vēsturnieki nemin vairāk kā simt tūkstošus, kaut drīzāk tie bija desmit vai divdesmit tūkstoši. Krustnešu vadoņi lika dzīvi palikušajiem ebrejiem un musulmaņiem sakraut karstumā jau pūstošās mirušo ķermeņa daļas lielās kaudzēs un aizdedzināt; pēc tam arī paši krāvēji tika nogalināti un uzmesti uz sārtiem. Tomēr Jeruzaleme burtiski smirdēja vēl pusgadu pēc lielā slaktiņa.

Līdz ar krustnešu ienākšanu Tempļa kalna būves piedzīvoja kārtējās pārvērtības: krustneši iedomājās, ka Klints kupols ir nevis pašu musulmaņu uzbūvēts, bet drīzāk tas pats Zālamana templis vai varbūt kāda Romas imperatoru celtne, ko musulmaņi pielāgojuši savām vajadzībām, – un nu krustneši to pārtaisīja atbilstoši savām.

Taču neko ilgi tas nebija. Nepilnu gadsimtu vēlāk, 1187. gadā Jeruzalemi krustnešiem atņēma sultāns Saladīns, turklāt Rietumu kristieši masveidā uzzināja, kā musulmaņu vadonis ir rīkojies nesalīdzināmi kristīgāk nekā viņu pašu krustneši, – nebija nekādas asinspirts, un Saladīns ar nicinājumu noskatījās, kā Jeruzalemes baroni un augstie garīdznieki, kuri mierīgi varēja izpirkt vienkāršos pilsētniekus, atstāja tos musulmaņu verdzībā, bet paši devās prom ar bagātību vezumiem.

Lieki teikt, ka musulmaņi bija pilnīgi pārliecināti par savām tiesībām uz svēto pilsētu. „Šeit mita tavs tēvs Ābrams; no šīs vietas tavs svētītais pravietis Muhameds devās uz debesīm; šeit atrodas kibla, uz kuru tu pavērsies lūgšanai islāma sākuma periodā; šurp devās svētie; šeit ir apustuļu kapenes... Šī ir zeme, kur cilvēce tiks savākta Pastarajai tiesai, zeme, kur notiks Augšāmcelšanās no mirušajiem,” divpadsmitā gadsimta svētais vīrs Ibn az–Zaki sprediķoja par godu Saladīna ieiešanai Jeruzalemē.

Nākamos septiņsimt gadus Jeruzaleme bija salīdzinoši mierīga musulmaņu pārvadīta pilsēta. Kaut gan krustneši ar savu 1099. gada asinspirti bija tik pamatīgi papūlējušies, ka bijusī trīs reliģiju salīdzinoši harmoniskā kopdzīve Jeruzalemē vairs nebija iespējama, tika saglabāts relatīvs miers un „status quo”.

Ebrejiem kā centrālā pielūgsmes vieta palika Raudu mūris – daļa no Otrā Jeruzalemes tempļa rietumu sienas, bet Tempļa kalnā bija un vēl joprojām ir tikai un vienīgi musulmaņu svētvietas – gan Al–Aksas mošeja, gan Klints kupols, kas uzbūvēts tieši virs akmens, no kura Muhameds savā nakts ceļojumā esot devies uz debesīm, ciemos pie Dieva.

Netika apcelti arī citi ticīgie. Nekas slikts nenotika, piemēram, armēņu kristiešiem: Jeruzalemes armēņu kvartāls arī pašlaik atgādina, ka Armēnija bija pirmā valsts pasaulē, kas oficiāli pievērsās kristietībai. Tiesa, jau simt gadus vēlāk Armēnijas ķēniņvalsts izzuda, un Jeruzaleme kļuva par kaut ko līdzīgu armēņu garīgajai galvaspilsētai.

Savukārt, kad Saladīns ieņēma Jeruzalemi, pirmais no kristiešiem, kas vērsās pie viņa ar lūgumu ļaut turpināt dievlūgšanu Tā Kunga kapa baznīcā, bija Etiopijas valdnieks. Kad Kristus kapa baznīcā paprasījās atpakaļ gan latīņu, gan pareizticīgo mācītāji, Saladīns saprata, ka labi nebūs, un nozīmēja Šeihu Ganimu al–Hazradži par baznīcas sargu, – tieši viņa pēcteči arī ir mums jau labi zināmā Nuseibehu ģimene.

Vēl pirms pārsimt gadiem Jeruzaleme gan, maigi izsakoties, nebija neko lielā un nozīmīgā pilsēta: 1800. gadā tur bija tikai aptuveni deviņi tūkstoši iedzīvotāju – četri tūkstoši musulmaņu, divi tūkstoši ebreju un nepilni trīs tūkstoši kristiešu. Musulmaņiem bija tīri labas attiecības ar ebrejiem, toties ebrejiem ar kristiešiem – maigi izsakoties, nepatikas pilnas. Dažādās kristiešu konfesijas nesatika savā starpā, naidojās arī ebreju grupas – sefardi un aškenazi.

Taču šis septiņsimt gadu ilgais relatīvais miers – vai kā nu to saukt – beidzās līdz ar Osmaņu impērijas sabrukumu divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā. 1917. gadā britu ģenerālis Edmunds Allenbijs ieņēma Jeruzalemi, lai kļūtu par tās pirmo kristiešu valdītāju kopš krustnešu laikiem, un paziņoja, ka „tagad krusta kari ir beigušies”. Ne vella viņi nebija beigušies, – tikai tagad pēc daudzajiem gadsimtiem ellīte atkal varēja sākties ar pilnu jaudu.

Jau divdesmito gadu beigās ik pa laikam notika asas sadursmes. Piemēram, 1929. gadā, kad Jeruzaleme bija britu kontrolē, ebreju zēns iesita bumbu arābu dārzā un sekojošajā ķīviņā tika nogalināts. Cionisti sāka demonstrācijas, palestīniešu zemnieki, bruņoti arī ar šaujamajiem, sāka masveidā ierasties Jeruzalemē, notika uzbrukumi ebrejiem, mēneša beigās jau gandrīz pusotrs simts ebreju bija nogalināti un vairāki simti ievainoti.

Līdzīgas jezgas atkārtojās regulāri, taču arī tas bija tīrais sīkums, salīdzinot ar to vardarbības vilni, kas sākās pēc 1947. gada ANO lēmuma par Palestīnas sadalīšanu. 1948. gadā Nakbas rezultātā pilsēta tika sadalīta arābiem (formāli Jordānijai) piederošajā austrumdaļā un ebreju rietumdaļā, sperot vienu no izšķirošajiem soļiem uz pasaules vissadalītākās un vissašķeltākās pilsētas „goda” nosaukumu.

Nākamos deviņpadsmit gadus ebreji pie Raudu mūra netika pielaisti. Bija tikai viens vienīgais – Mandelbauma kontrolpunkts, pa kuru varēja pāriet no pilsētas ebreju daļas uz arābu daļu un atpakaļ. Rafaels Levi, kurš bija otrais Rietumu Jeruzalemes komandants laikā no 1948. līdz 1967. gadam, atminas: „Bija viena mūķene, kuru mēs vienmēr palaidām caur kontrolpunktu ārpus rindas. Vienreiz viņa man prasīja: kā es varu jums pateikties? Es teicu: māsa, man dzīvē pietrūkst tikai viena – mūsu Raudu mūra. Un tad viņa man atnesa šo akmens gabaliņu.”

Un tad pienāca 1967. gads un Sešu dienu karš, kad brīnumainā kārtā Izraēla reizē sasita gan Jordāniju, gan Sīriju, gan Ēģipti un ieņēma tik milzīgas teritorijas, ka pēcāk nezināja, ko ar tām īsti iesākt un kā, nezaudējot godu, no daļas tikt vaļā. Izraēlas spēki ieņēma arī visu Jeruzalemi, un, tieši „pateicoties” šim karam, no tagadējā ebreju kvartāla Jeruzalemes vecpilsētā nekāds lāga senatnes tūrisma objekts nesanāk, – tas karadarbībā tika faktiski noslaucīts no zemes virsas un pēc tam uzbūvēts no jauna.

Man ir sanācis runāt ar pāris ebreju onkulīšiem, kuri 1967. gada 7. jūnijā bijuši starp tiem Izraēlas kareivjiem, kuriem pēc vecpilsētas ieņemšanas bijis prātā tikai viens – iespējami ātri nonākt līdz Rietumu sienai – Raudu mūrim. Tur tolaik izskatījies pilnīgi citādi nekā tagad, sienas priekšā bijusi tikai neliela brīva vietiņa, kur neviens īstenticīgs jūds nebija ticis pielaists gandrīz divus gadu desmitus. Vēl tagad viņiem visiem mirdz acis, to atminoties – tas bijis brīnums, neiespējamais, gandrīz vai atgriešanās paradīzē, vissvētākā vieta visā ebreju pasaulē atkal bijusi atgūta.

Tiesa, nebija vairs 1948. gads, kad arābus varēja patriekt, īpaši nedomājot par starptautisko domu un citiem sīkumiem. Pēc 1967. gada izraēlieši vairs nevarēja atļauties padzīt arābus no Austrumjeruzalemes – vienīgi nolīdzināja ar zemi vienu kvartālu pie paša Raudu mūra, lai ebreju dievlūdzēji tam varētu piekļūt pietiekami lielā skaitā. Izraēlas armijas galvenais rabīns Šlomo Gorens gan visā nopietnībā bija ierosinājis uzspridzināt Al–Aksas mošeju un Klints Kupolu, lai atbrīvotu vietu ebreju templim, taču nenotika arī tas.

Pēc būtības nākamajā pusgadsimtā nekas nav mainījies: arābu svētvietas joprojām ir Tempļa kalna virsotnē, ebreju – rietumu nogāzē. Un, lai gan tai pašā 1967. gadā, ka pie Raudu mūra ieradās Izraēlas armijas komandieris Moše Dajans, kuru pat arābi cienīgi sauca par Abu Musu – Mozus dēlu, viņš mūra spraugā iebāza zīmīti ar lūgumu „Lai miers nāk pār visu Izraēļa namu”, nekas tamlīdzīgs te nedraud: liela daļa ebreju arābus redzētu zārkā un baltās čībiņās, – un otrādi.

„Mēs esam atkalapvienojuši pilsētu, Izraēlas galvaspilsētu, lai nekad to vairs nedalītu. Mūsu arābu kaimiņiem Izraēla pastiepj miera roku, un visiem cilvēkiem ar visām ticībām mēs garantējam pilnu pielūgsmes brīvību. Mēs esam atnākuši nevis, lai iekarotu citu svētās vietas, bet, lai dzīvotu ar citiem harmonijā,” – arī to pēc Sešu dienu kara deklarēja Moše Dajans.

Taču vienīgais, kas kaut attāli atgādina harmoniju, šeit ir nīgra samierināšanās ar realitāti, kurai cauri vīd cerība agri vai vēlu šo realitāti kaut kā pamainīt. Ne mazums ticīgo ebreju ir svēti pārliecināti – kad atgriezīsies Mesija, iestāsies pastarā diena, un dienas gaismu ieraudzīs Trešais templis –, taču galīgi nav skaidrs, kur tad paliks Al–Aksas mošeja un Klints kupols.

Kad es pie Raudu sienas gluži nejauši uzskrienu virsū kādam draudzīga izskata onkulim ar lielu, melnu bārdu, tradicionālo melno cepuri un brillēm un viņā pēc internetā redzētiem attēliem atpazīstu vēl vienu ticīgās Jeruzalemes „atslēgas cilvēku” – Rietumu sienas un Svēto vietu rabīnu Šmuelu Rabinovicu (vai Rabinoviču), es esmu pietiekami neuzvedīgs, lai viņam to pajautātu. Atbildes vārdi acīmredzami ir izteikti jau simtiem un tūkstošiem reižu. „Kādudien Dievs var no jauna uzcelt templi – bet cilvēkiem tur nav jāiejaucas,” vēlīgi nosaka rabīns un, laipni pamājot ar galvu, dodas tālāk savās gaitās.

Darbu viņam patiešām pietiek. Rabinovics šo valstisko nozīmīgo amatu, kurā pretendentu apstiprina premjerministrs un virsrabīni, ieņem jau kopš 1995. gada, kad nomira viņa priekšgājējs – Meirs Jehuda Gecs. Ko tik visu viņš te šajos gados nav pieredzējis un arī pats sastrādājis: būdams ortodokss līdz matu galiem, 2009. gadā Rabinovics lika aizturēt jūdaisti–feministi, kura lūdzās ar ebreju lūgšanu šallīti, kas ortodoksu vidē tiek uzskatīta par tikai vīriešiem domātu.

Tā, lūk, pēc rabīna Rabinoviča domām, esot provokācija, kam pie Rietumu mūra nav vietas, jo nav nekādas vērtības lūgšanai, kuras pamatā ir protests un kura tikai rada nemieru svētajā vietā. Rabīns arī pieprasa, lai citu reliģiju pārstāvji, ierodoties pie Raudu mūra, piesegtu savus ticības simbolus – krustus un tamlīdzīgi. To viņš savulaik pieprasīja pat pāvestam Benediktam, taču varasvīri viņa vēlmi kaut kā tomēr apslāpēja.

Viens no visnozīmīgākajiem rabīna uzdevumiem ir savākt zīmītes no akmeņu spraugām, kurās tās kā vēstulītes Dievam sabāž ticīgie, – it kā tas notiekot tikai divreiz gadā, bet, manuprāt, zīmīšu ir tik daudz, ka tās būtu jāizvāc biežāk. (Cilvēku plūsma te ir milzīga, Raudu mūris nekad nav slēgts, un ebreji tur lūdzas visu diennakti. Otrs populārākais komunikācijas veids pēc zīmītēm ir mobilā telefona pielikšana pie akmeņiem – lai sarunas biedrs nez kur pasaulē vismaz šādā veidā pietuvinātos svētajai vietai.)

Tā kā zīmītes ir svētas, tās nedrīkst iznīcināt vai, pasargi, Dievs, izmest, – rabīns tās goddevīgi apglabā ebreju kapos Olīvu kalnā. Katru dienu arī Jeruzalemes pastā tiek saņemti pat vairāki simti vēstuļu ar adresātu – Jeruzaleme, Dievam. Arī visas šīs vēstules tiek maisā atnestas uz Raudu mūri un tāpat kā pārējās sabāztas spraugās, lai pēc noteikta laika tiktu aizvāktas un apraktas.

2008. gadā savu zīmīti te atstāja arī toreizējais ASV prezidenta amata kandidāts Baraks Obama, taču kāds ješivas audzēknis to izknibināja no spraugas un pārdeva laikrakstam „Maariv”, kas to arī nodrukāja, – un Rabinovics bija ārkārtīgi nikns.

Tiesa, šai zīmītē gan bija ierakstītas tikai labas un pareizas lietas: „Kungs, pasargā manu ģimeni un mani. Piedod man manus grēkus un palīdzi man turēties pretī lepnumam un izmisumam. Dod man gudrību darīt to, kas ir labi un pareizi. Un padari mani par savas gribas instrumentu.”

Savukārt viena no Jeruzalemes modernajām leģendām vēsta – kāds jauns puisis reiz vienu zīmīšu maisu, kura saturs bijis domāts apglabāšanai, pievācis un visu nakti tās lasījis. No rīta viņš jau bija vīlies visā cilvēku dzimumā...

Taču šim nolūkam nemaz nevajag zagt zīmīšu maisus – pilnīgi pietiek ar dažām dienām tai pašā Jeruzalemē. Viss te ir skaidrs, jau palūkojoties uz pilsētu no putna lidojuma: rietumos – zaļi ebreju kvartāli, centrā – vecpilsētas kvadrāts ar Tempļa kalnu, kas pāriet saules izdedzinātajā, pelēcīgi dzeltenajā un kārtīgi piecūkotajā (to gan no augšas redzēt nevar) pilsētas arābu austrumdaļā.

Tālāk ir kādreizējās turīgāko arābu priekšpilsētas, bet tās no Austrumjeruzalemes arābu kvartāliem norobežojis kaut kas cietoksnim līdzīgs – tas ir Har Homas „jaunais rajons”. Savukārt vēl tālāk ik pa gabalam saskatāmas jaunās ebreju apmetnes – lielākoties betona kārbiņu komplekti, kas izmētāti pakalnēs un līdzenumos. Ja skudra sāk būvēt, tā uzbūvēs skudru pūzni, bet, ja ebrejs sāk būvēt, viņš uzbūvēs geto, – šis ir pašu ebreju skaudri patiesīgais joks.

Arī tad, ja konflikta asā fāze ir beigusies, karš te nerimst ne dienas, tikai nav tik uzskatāms. Tas norit tiesās, municipalitātēs, būvlaukumos, skolās, viss līdz pēdējai kripatai šeit ir sadalīts, ierobežots, nošķirts. Tiesājas šeit burtiski par katru kvadrātmetru – pat tad, ja tas atrodas rajonos, kur ebreji (vai attiecīgi arābi) bez īpašas vajadzības vairās iegriezties

Arābu kvartālā sastaptais Haleds mani aizved uz savdabīgu ikrīta „izrādi” Austrumjeruzalemes tradicionāli arābiskajā rajonā Silvanā. (Ebreji gan apgalvo, ka Silvanā deviņpadsmitā gadsimta beigās dzīvojuši Jemenas jūdi, bet vēl tālāk uz ziemeļiem atrodoties kāda īpaši svēta jūdu svētā vīra kapavieta.) Tās pamatā ir jau sens stāsts – Zuheira a–Radžabi ģimene 2003. gadā te nopirkusi dzīvokli, taču pēc tam to ieņēma ebreju ģimene, un izrādījās, ka iepriekšējais saimnieks – arābs pirms aizlaišanās uz Ameriku dzīvokli bija pārdevis gan Radžabi ģimenei, gan arī ebreju Tanami ģimenei.

Protams, ka beigu beigās dzīvoklī palika Tanami ģimene, un tagad ik rītu pie dzīvokļa durvīm ierodas grupa uniformētu vīriešu ar policijas vairogiem, karabīnēm, rācijām un visu pārējo aprīkojumu. Pa dzīvokļa durvīm iznāk sieviete ar bērnu ratiņiem, un visa grupa dodas uz septiņstāvu māju dažu simtu metru attālumā. Tajā ebreji iegādājušies vēl dažus dzīvokļus, un tagad viņi no mājas jumta nepārtraukti uzmana ielu. Uz mājas jumta ierīkots savdabīgs „bērnudārzs”, kur tad arī ebreju bērni pavada visu dienu, automātistu un pretakmeņu režģa pasargāti.

„Šeit ir taksists, kuram pieder tikai viņa būdas sienas, bet ne jumts, uz kura ebreju nometņnieki uzstādījuši kondicionētāja ārējo bloku. Un mēģina norobežot ar sienu stāva kopējo dušu. Šeit ir mājas, zem kurām izraēliešu arheologi meklē ķēniņa Dāvida ēras pieminekļus – tā, ka guļamistabas šūpojas. Šajā kvartālā desmitgadīgi palestīniešu zēni lasa žurnālistiem lekcijas par jauno holokaustu – pret arābiem. Un tūlīt arī paskaidro, kā izgatavot „Molotova kokteili”. Laiku pa laikam pa pakalnu izplūst asaru gāzes mākoņi. Policija nakts vidū savāc pusaudžus uz nopratināšanām. Arābi tur aizdomās viens otru par sadarbību ar „ebreju okupantiem”,” – šis fragments no kādas vietējās avīzes diezgan precīzi ataino situāciju.

Mēs ar Haledu apsēžamies kafejnīciņā netālu no vecpilsētas Damaskas vārtiem – te atrodas autobusu pieturas, no kurām sabiedriskais transports kursē uz palestīniešu teritorijām. Vietējie policisti saka – visā vecpilsētā gada laika ir bijis tikai pussimts noziegumu pret īpašumu, galvenokārt zādzību, tā ka droši var teikt, ka Jeruzalemes vecpilsēta ir drošākā vieta visā Izraēlā. Faktiski katru sabiedriskās telpas kvadrātmetru te pārskata novērošanas kameras, turklāt ar izcilu izšķirtspēju.

Tiesa, pašlaik tā varbūt vairs arī nav taisnība – tieši Damaskas vārtu tuvumā visbiežāk notiek „trešās intifādas” nažu uzbrukumi. No 1987. līdz 1993. gadam notika pirmā – „akmeņu intifāda”, kurā bojā gāja aptuveni simt ebreju un divi tūkstoši palestīniešu. No 2000. līdz 2005. gadam notika otrā – „Al–Aksas” intifāda, kas sākās ar pieminēto premjera Ariela Šarona mošejas apmeklējumu un kurā bojā gāja jau aptuveni tūkstotis ebreju un trīs tūkstoši arābu.

Tagad iet vaļā trešā, „nažu intifāda”, kuru atšķirībā no pirmajām, šķiet, neviens nekoordinē un nevada, – tā ir absolūti spontāna vai vismaz tāda izskatās no malas. Arābu pusaudži un jaunieši (un jaunietes) viens otru sociālajos tīklos un citādi uzkurina tiktāl, ka te viens, te otrs paņem mājās nazi (arī šķēres der) un dodas ielās durt ebrejus. Protams, iznākums dūrējam šajā totāli bruņotajā valstī ir skaidrs – jau pēc brītiņa viņu nošauj, taču viņš līdzi ir paņēmis dažu labu nīsto ienaidnieku un sējis paniku un bailes citos.

Savā ziņā tas tīri labi darbojas. Sieviete ar lakatu galvā (sievietes čadrās un pat galvas lakatos te redzamas diezgan reti) iebāž roku somiņā – un uz viņu nekavējoties pavēršas ne tikai daži skatieni, bet arī daži automātu stobri. Mazais, kalsnais Haleds pieiet pie policista, lai kaut ko pajautātu, – un tas, sākot sarunu, sper soli atpakaļ un vispirms skatās uz rokām, tikai tad – acīs. Šis ir laiks, kad ebrejam vienmēr jāatskatās, vienmēr jābūt modram. Haleds atnāk atpakaļ pie manis, smīnot nodeklamē kaut ko dziedošā arābu valodā un tad pārtulko: „Mēs neieredzam viņus, viņi neieredz mūs, bet aizies viņi, mēs paliksim...”

Ko tad „viņi” šoreiz tādu ir sastrādājuši? Iemesls (vai iegansts) atkal ir tas pats tradicionālais – kaut kas sakarā ar Tempļa kalnu un Al–Aksas mošeju. Šoreiz – palestīniešu bažas, ka izraēlieši ierobežo pieeju Al–Aksas mošejai un ka Tempļa kalnā ļaus lūgties ne tikai arābiem, bet arī jūdiem. Palestīnieši ir pārliecināti, ka Tempļa kalns ir viņējais un nekādu ebreju tur būt nedrīkst, ebreji ir pārliecināti, ka Tempļa kalns ir viņējais un... nuja, jūs sapratāt.

Pašlaik noteikumi ir tādi, ka ebreji Tempļa kalnu var ir mēģinājuši, taču tikai kā tūristi, kādi tur plūst milzu straumēm. Tie ebreji, kas tur mēģinājuši skaitīt lūgšanas un tamlīdzīgi, tiek izraidīti – bez asinsizliešanas, bet stingri un cieti. Taču tad abas arābu organizācijas, kas nodarbojās ar „svētās vietas aizsargāšanu no apgānīšanas”, tika aizliegtas, policija ielauzās Tempļa kalna teritorijā, veica kratīšanas un aizturēšanas – un viss sākās. Kad beigsies – kas to lai zina, nažu un pusaudžu arābiem ir bez sava gala.

Haleda dziesmiņa gan nešķiet tik pamatota, nākamajā dienā no Jeruzalemes centra ar vietējās sabiedriskā transporta kompānijas „Egged” autobusu dodoties uz to pašu Har Homu – vienu izcili slavenu ebreju nometni tepat blakus Jeruzalemei, par kuru ir spriests pat ANO Drošības padomē, taču lēmuma pieņemšanai divreiz veto uzlicis lielais Izraēlas draugs – ASV. (Tiesa, arī ASV ir kritizējušas Izraēlas plānus paplašināt Har Homu, bet, izsakoties tā paša Mošes Dajana vārdiem, „mūsu amerikāņu draugi dod mums naudu, ieročus un padomus. Mēs ņemam viņu naudu un ieročus – un atsakāmies no padomiem”.)

Visvairāk šīs ar pamatīgu betona žogu norobežotās daudzstāvu mājas, kas nosējušas pamatīgu pakalnu, atgādina iekšpusē glīti labiekārtotu terasveidīgu cietoksni. Un tas arī ir cietoksnis divdesmit tūkstošiem iedzīvotāju – ar tikai vienu rūpīgi apsargātu ieeju, augstiem mūriem un visuresošajām dzeloņdrātīm.

Daļu no šīs zemes – apmēram trīspadsmit hektāru – pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados no arābiem nopirka (nevis atņēma) ebreju grupiņa, bet pārējo zemi, uz kuras pašlaik plešas „jaunais rajons”, valsts vienkārši ekspropriēja – turklāt kā no arābu, tā arī ebreju īpašniekiem. Oficiāli Har Homa tagad saucas 1996. gadā autokatastrofā bojā gājušā Jeruzalemes vicemēra vārdā – par Homat Šmuelu, taču kalna arābu nosaukums ir „Jabal Abu Ghneim”, un tieši tā – kā uz savu, taču atņemtu zemi uz to joprojām nolūkojas arābi.

Har Homa ir tikai vēl viens piemērs tam, ko pasaulē sauc par ebreju apmetnēm, bet kas pašā Izraēlā oficiāli tiek saukts par „jaunajiem rajoniem”. Līdz Sešu dienu karam 1967. gadā bija nosacīta kārtība, un viss bija skaidrs un saprotams – re, lai cik nosacīta, bet tomēr līnija, Austrumjeruzaleme vienā pusē, Rietumjeruzaleme otrā, Jordānas rietumkrasts pieder arābiem, tas, kas tālāk – ebrejiem. Savukārt tagad ir pilnīgs juceklis, arābu apdzīvotās vietas mijas ar ebreju ciematiem un pilsētiņām, un es nespēju iedomāties, kādā veidā viņi spēs to visu izšķirot un sadalīt...

It kā jau kopš mana pirmā brauciena šeit ir parādījies viens būtisks jauninājums – Siena. Drošības siena, Nošķirtības žogs, kā to sauc ebreji. Aparteīda mūris vai siena, kā to dēvē arābi. Ne jau tikai viena nieka betona plākšņu, – kopumā veseli trīs žogi un vēl drošības josla. Viens sienas kilometrs izmaksā divus vai trīs miljonus dolāru, tātad visas sienas kopējās izmaksas – līdz diviem miljardiem dolāru, ņemot vērā, ka tās iecerētais kopgarums ir sešsimt astoņdesmit kilometru.

Viens no labākajiem salīdzinājumiem, ko man nācies lasīt, – agrāk Izraēlā bija sajūta, ka tu staigā gar finiera dekorācijām, kuras uzbūvētas uz Mēness, ka tu esi valstī, kura ir tikai pusgadsimtu veca, bet turpat tai blakus, paralēlajā Visumā joprojām staigā Bībeles pravieši ar saviem ganāmpulkiem. Pēc sienas uzbūvēšanas tas tā vairs nav.

Apmēram trešā daļa no sienas joprojām nav uzbūvēta – un, ļoti iespējams, arī netiks, vai arī tas notiks ne tik drīz. Taču jau uzbūvētā daļa ir radījusi cilvēkam no malas grūti iedomājamas sekas. Jaunā siena gandrīz pilnībā ieskauj vairākas palestīniešu pilsētas, vairāk nekā desmitā daļa no visas Jordānas rietumkrasta teritorijas atrodas uz rietumiem no jaunās sienas – tātad ebreju pusē. No Betlēmes Jeruzalemi saskatīt vairs faktiski nav iespējams – skatam traucē astoņus metrus augstais Drošības mūris.

Arābus mazāk uztrauc skaisto skatu zaudējums, nesalīdzināmi vairāk – tas, ka viss labākais (zeme, ūdens resursi, ceļi utt.) kaut kā „nejauši” ir palicis žoga „ebreju pusē”. Siena ir ļoti atjautīgi izvietota – tai ir visvisādi zigzagi, „mēles” un citādi izaugumi, kas cita starpā nodrošina arī to, ka palestīniešu teritorija ir sadalīta neskaitāmos anklāvos, kas savstarpēji nav saistīti, – ne tikai apmetņu dēļ, bet arī tāpēc, ka tās ar „īstās Izraēlas” teritoriju savieno neskaitāmi apbraucamie ceļi, kas ir brīvi izmantojami tūristiem, bet nepieejami palestīniešiem bez grūti dabūjamās atļaujas. Arī no Jordānijas palestīniešu teritorijas ir (vai būs) nodalītas gan ar sienu, gan ar izraēliešu teritoriju strēmelītēm.

„Labi žogi palīdz būt labiem kaimiņiem – ja vien jūs šos žogus nebūvējat kaimiņu pagalmā,” nosaka Sadeks, ar kuru Jeruzalemē esmu vienojies par manis pavadīšanu pa palestīniešu teritorijām. Viņam ir pilnīga taisnība – četras piektdaļas jau uzbūvētās sienas atrodas palestīniešu teritorijās, ar sienas celtniecību saistīta vairāku simtu palestīniešu nāve, tāpat vairāku simtu palestīniešu māju nojaukšana, siena no viņu zemes šķir vairāk nekā ceturtdaļmiljonu palestīniešu,

Jā, neapšaubāmi, sienas uzbūvēšana palīdzēja tikt galā ar spridzinātājiem – pašnāvniekiem: cilvēkam ar sprāgstvielu komplektu iekļūt ebreju teritorijās nu ir daudz, daudz grūtāk. Bet daudz, daudz grūtāk ir pārvietoties arī arābiem – ne tikai palestīniešiem, bet arī Izraēlas pilsoņiem. Tas, kas ir šeit, ir un paliek aparteīds – lai kā to arī mēģinātu nosaukt: izraēliešiem ir paredzēti savi ceļi, palestīniešiem – savi, izraēliešiem ir dzelteni automašīnu numuri, arābiem – zaļi. Ja tu esi palestīnietis, kaut vai ar augstāko izglītību un vēl nezin ko, tu vienalga esi pat ne otrās, bet nezin kuras šķiras cilvēks.

Mēs ar Sadeku braucam „izraēliešu mašīnā” ar dzeltenajiem numuriem, taču manam kompanjonam ir milzu „defekts” – viņš ir arābs un jau pirms brauciena brīdina, ka ik pa laikam viņam nākšoties pazust, bet man turpināt ceļu vienam, lai pēc laiciņa tiktos tur un tur. Iemesls ir vienkāršs – kaut gan Ariels Šarons savā bēdīgi slavenajā Tempļa kalna apmeklējumā paziņoja, ka „parasti, kad es eju uz Tempļa kalnu, es nevienam neprasu atļauju. Mūsu valsts ir brīva. Katrs, kur grib, tur iet”, tā nu nav gan – vismaz attiecībā uz arābiem noteikti ne.

Lielākajai daļai Jordānas rietumkrasta iedzīvotāju nav tiesību tāpat vien, kad ienāk prātā, iebraukt Izraēlas teritorijā. Rietumkrasta iedzīvotāji lielākoties neskaitās nevienas valsts pilsoņi un līdz ar to dzīvo bez teorētiski jebkādas pārvietošanās brīvības, bez savas valstiskas dzimtenes un, protams, suverenitātes.

Rietumkrastā kopā dzīvo apmēram četri miljoni arābu, bet derīgas pastāvīgās caurlaides ir tikai saviem desmit tūkstošiem, ne vairāk, pagaidu caurlaides – vēl dažiem desmitiem tūkstošu. Un iebraukšana pat ar caurlaidi nav nekāda vienkāršā – pie posteņiem uz ceļiem jārēķinās ar milzu rindām un pazemojošām pārbaudēm. Palestīniešiem, kuru oficiālā dzīvesvieta ir Jeruzaleme, gan ir speciālas zilās kartītes, kas ļauj viņiem nosacīti brīvi pārvietoties pa visu Izraēlu. Tas, protams, ir jauki, taču ir arī ēnas puse – viņi nav ne Izraēlas pilsoņi, ne arī Palestīnas autonomijas padotie.

Oficiāli tas viss tiek darīts, lai nepieļautu terorismu. Taču agrāk no Austrumjeruzalemes nomalēm līdz Abu Disas pilsētiņai varēja kājām aiziet desmit minūtēs, tagad turp var nokļūt pēc trīs stundu brauciena auto – protams, ja militāro kontrolpunktu personālam būs labs prāts. Ja palestīnietis vēlas tikt uz darbu, uz slimnīcu vai uz skolu, viņam jāzina desmiti dažādu apkārtceļu, spraudziņu un citu iespēju, kā tur nonākt – turklāt bieži vien apkrautam ar iepirkumiem, mazu bērnu baru utt.

„Neviens ebrejs, kas dzīvo rietumu liberāli demokrātiskā valstī, mūsu dienās nesamierinātos ar tām diskriminācijas un atgrūšanas formām, ar kurām ik diena saskaras Izraēlas palestīnieši, tās valsts pilsoņi, kura atklāti paziņo, ka tā viņiem nepieder,” – tā Šlomo Zands. „Es skaidri apzinos, ka dzīvoju vienā no pašām rasistiskajām sabiedrībām, kādas pašlaik funkcionē Rietumu pasaulē. Neapšaubāmi, rasisms ir saglabājies faktiski visur, taču Izraēlā tas dabiskā veidā eksistē likuma burtā un garā, tiek pasniegts skolās, tiek izplatīts masu informācijas līdzekļos; pats briesmīgākais – vietējie rasisti galīgi nejūtas tādi un neuzskata, ka kaut jel kādā ziņā viņiem nav taisnības. Tieši šīs pārsteidzošās pašpārliecinātības dēļ, tieši tā dēļ, ka nav nepieciešamības kaut ko paskaidrot un attaisnot, Izraēla mūsu dienās ir kļuvusi par apskaustu modeli lielākajai daļai ultralabējo kustību visā pasaulē – kustībām, kuras vēl nesenā pagātnē bija viennozīmīgi antisemītiskas.”

Tie nav tikai tukši vārdi vien – mani vērojumi diezgan precīzi sakrīt ar ebreju vēsturnieka konstatēto: „Ebrejs var kļūt par valsts ārlietu ministru, dzīvojot apmetnē, kas atrodas ārpus šīs valsts juridiskajām robežām, okupētā teritorijā, cieši blakus palestīniešiem, kuriem nav nekādu pilsonisko tiesību un kuriem nav iespējas rīkoties pašiem ar savu likteni. Ebreji var ne tikai apmesties svešā zemē, bet arī bez ierobežojumiem braukāt pa „apbraucamajām” šosejām, kas okupētajā Jūdejā un Samarijā izvietotas speciāli viņiem, kamēr vietējiem iedzīvotājiem nav pat tiesību brīvi pārvietoties pa dzimto zemi.

Ebrejs nekādā gadījumā netiks aizturēts neskaitāmajos kontrolpunktos, viņu nedod, Dievs, nepakļaus spīdzināšanai, viņa mājā nakts vidū neielauzīsies kratītāji, uz viņu nešaus „tīras nejaušības dēļ”, viņa māja netiks (nebūt ne nejauši) sagrauta – jo šie daudzveidīgie „pasākumi” jau gandrīz piecdesmit gadus tiek piemēroti tikai pret arābiem.”

Un vēl – par to pašu, bet vēl skarbāk: „Izraēlas arābu pilsoņiem, ja viņi, piemēram, apprecas ar palestīnietēm, kas dzīvo okupētajās teritorijās, ciematos, kas atrodas tikai dažus kilometrus no viņu Izraēlas mājām, nav iespējas atvest savas sievas uz suverēnās Izraēlas teritoriju – baidoties, ka viņas, nedod, Dievs, šeit naturalizēsies un šādā veidā palielinās Apsolītajā zemē dzīvojošo neebreju skaitu.

 Tiesa, šis pēdējais arguments (precīzāk, pēdējais motīvs) nav pilnīgi precīzs, un tam nepieciešamas korekcijas. Ja emigrants, kas kvalificējas kā ebrejs, atvedīs no Krievijas vai no Savienotajām Valstīm sievu–neebrejieti, tā nekavējoties saņems Izraēlas pilsonību – lai gan ne viņa pati, ne viņas dēli un meitas, ne pat meitu dēli un meitas nekad neskaitīsies ebreji, ja vien nepāries jūdaismā saskaņā ar Halahas noteikumiem.

Tātad „nearābiskums” „jauno ebreju” valstī ir svarīgāks nekā pat „neebrejiskums”. Attieksme pret „baltajiem”, Eiropas un Amerikas emigrantiem Izraēlā vienmēr ir bijusi salīdzinoši iejūtīga. Lai atrisinātu svarīgāko uzdevumu – samazināt „arābisko” daļu kopējā valsts iedzīvotāju skaitā, ir pieļaujams pat „atšķaidīt” ebrejisko daļu ar neebrejisku piedevu – ar nosacījumu, ka šī piedeva būs eiropeiska un „balta”...”

Sadeks stāsta – ebreji baidās no tā, ka arābi varētu sākt uzpirkt Izraēlas zemi, bet paši tieši ar to arī nodarbojas, ka paslepus pērk arābu zemi. Vairāk nekā puse Palestīnas teritorijas ir tā sauktās „C teritorijas”, kuras atrodas pilnīgā izraēliešu kontrolē un kuras palestīniešiem aizliegts jebkādā veidā izmantot, kaut arī oficiāli tās viņiem joprojām pieder.

Tad nu pie arāba atnākot ebrejs un draudzīgi sakot – es tev piedāvāju labu cenu, tu man zemi pārdod, bet vari nebaidīties, ka kāds par to uzzinās un tev būs slikti. (Otrās intifādas laikā paši palestīnieši par dažādiem grēkiem – galvenokārt aizdomās par sadarbību ar ebrejiem – nogalināja apmēram tūkstoti savējo.) Vienkārši pēc dažiem gadiem mēs šo zemi savāksim, un tu varēsi visādos veidos protestēt pret varmācību, utt. Neviens neko nenojautīs, ka patiesībā tu šo zemi mums esi pārdevis jau pirms gadiem. Un, tā kā cena patiešām ir laba, arābs ņem un piekrīt, jo citādi nekādas cerības viņam sen vairs nav...

Piedrazotā un putekļainā Ramallaha ar astoņdesmit tūkstošiem iedzīvotāju un leģendārā palestīniešu līdera, eksterorista Jasira Arafata kapenēm – tādu pamatīgu kubu nobetonēta laukuma vidū. Nieka piecpadsmit kilometru no Jeruzalemes, bet pilnīgi cita pasaule... Rafaha, kurai bēgļu nometne ir tik tuvu blakus, ka īsti nav skaidrs, kur beidzas vien un sākas otra... Palestīniešu pilsēta Kvalkvilja – vai kā nu šo dīvaino nosaukumu „Qalqilyah” izrunā – apmēram piecdesmit tūkstoši cilvēku, gandrīz pilnībā ar zīmīgajiem uzrakstiem „Ich bin ein Berliner” izdaiļotās Drošības sienas ieskauti...

Tas viss ir tik pabriesmīgi, ka es sāku sliekties piekrist Sadekam – nekādas cerības sen nav. Īpaši baisa ir ziņu virsrakstos retāk pamanāmā Kvalkvilja – uzskatāms piemērs tam, kā līdz ar otrās intifādas sākumu 2000. gadā palestīniešu ekonomika – cik nu tur no tās vispār bija – ņēma un apstājās.

Līdz pat pirmajai intifādai arābi masveidā strādāja ebreju teritorijās, un pat lielāko daļu jauno ebreju apmetņu būvēja arābu strādnieki. „Pati to nepamanot, Izraēla atteicās no „tikai ebreju darba” principa un pārvērtās par klasisku „plantāciju” koloniju: padotie, kuriem nav suverēno un pilsonisko tiesību, miermīlīgi un padevīgi, strādā kungiem, kuriem ir šīs tiesības un vienlaikus arī labdarīgi tēvišķīgi instinkti,” – šī, protams, ir kārtējā nejaucība no Šlomo Zanda.

Sākoties pirmajai intifādai, liela daļa ebreju pat nesaprata, par ko ir runa, – šie „viņu arābi” taču dzīvoja daudz labāk nekā arābi lielākajā daļā Tuvo Austrumu valstu. Sākotnēji nesaprata, bet pēc tam saprata – un 1987. gadā šī „apgaismotā” vai „maigā” okupācija beidzās, šķiet, uz visiem laikiem.

Ekonomiskā simbioze beidzās, palestīnieši bija spiesti atgriezties savās pilsētās un ciematos Rietumkrastā un kārt zobus vadzī, savukārt Izraēlā tieši šajā laikā sākās imigrācija no bijušās Padomju Savienības, tā ka darba roku pietika, turklāt izraēlieši sāka ekspluatēt jaunattīstības valstu lēto darbaspēku. Arī tagad kibucos „melno darbu” lielākoties strādā viesstrādnieki pat no tādām dīvainām pasaules malām kā Nepāla, savukārt pats savām acīm esmu redzējis uzņēmumu reklāmas lapiņas ar norādi „Pie mums nestrādā arābi”.

Pilsēta šeit ir vismaz kopš sešpadsmitā gadsimta beigām, Sešu dienu kara laikā Kvalkvilju ieņēma Izraēlas armija, taču šī bija starp tām vietām, kur iedzīvotājiem tika atļauts atgriezties, vēl vairāk – sagrautās ēkas tika atjaunotas uz valsts rēķina. Un vienalga – sajūta ir kā postapokaliptiskā cietumā.

Transizraēlas šoseju no pilsētas, piemēram, šķir astoņmetrīga betona siena – lai snaiperi no pilsētas nevarētu apšaudīt ebreju automašīnas. Pilsētā var iekļūt tikai divos veidos – pa ceļu (un kontrolposteni) austrumos vai 2004. gadā izbūvētu tuneli dienvidos, kas pilsētu savieno ar tuvējo Hablas ciematu. 2005. gadā pat Izraēlas Augstākā tiesa nosprieda, ka sienas novietojums ir jāmaina, lai atvieglotu pārvietošanos starp pilsētu un pieciem tuvējiem arābu ciematiem, bet nešķiet, ka tas būtu izdarīts...

Protams, monētai ir arī otra puse – palestīnieši, maigi izsakoties, neaizraujas ar dažādu infrastruktūras objektu celtniecību. Anonīmās aptaujās lielākā daļa palestīniešu arī atzīst – ja nu kas mainītos, viņi vienalga gribētu turpināt dzīvot Izraēlas valstī, jo perspektīva dzīvot korumpētā pašu valstī, kur, visticamākais, tiks nozagta lielākā daļa naudas, kas paredzēta medicīnai, izglītībai, kanalizācijai, ceļiem utml., nav neko iepriecinoša.

Abas pirmās intifādas no palestīniešu viedokļa zināmus ieguvumus deva: pēc pirmās dienas gaismu ieraudzīja Palestīniešu autonomija, otrā atnesa ebreju jauno apdzīvoto vietu likvidāciju Gazas sektorā. Taču pastāv versija, ka pašlaik konflikta atrisināšana ir vajadzīga tikai vienai pusei – Izraēlai: jo ilgāk turpinās konflikts, jo vairāk gan materiāli, gan psiholoģiski, gan reputācijas ziņā zaudē tieši Izraēla un izraēlieši. Patstāvīgu valsti palestīniešu vadoņi vēlas tikai vārdos, jo, kas no tās varētu sanākt ekonomiski, – kas to lai zina, bet perspektīvas nav neko spožās.

Toties pašlaik palestīniešu administrācija no pasaules – lielākoties no Eiropas Savienības un arābu valstīm – ikgadējā palīdzībā saņem miljardus, un lieki teikti, ka nebūt ne visa šī nauda nonāk pie palestīniešu trūkumcietējiem. Lepnākās automašīnas, ko jūs pamanīsiet Izraēlā, visticamākais, būs tieši ar palestīniešu zaļi baltajiem vai balti zaļajiem numuriem. Turklāt arābi nav vienoti un nekad tādi nav bijuši: Izraēla, piemēram, ilgus gadus ļoti labi sapratās gan ar Jordāniju, kas tai palīdzēja pret palestīniešu kaujiniekiem, gan ar Ēģipti, kas palīdzēja Gazas sektora blokādē.

Ar vārdu sakot, nav nemaz tik daudz lietu, par kurām varētu apskaust Izraēlas arābu. Bet Izraēlas ebreju – lai kas viņš arī būtu ģenētiski? Pasaulei galīgi nav skaidrs, ko īsti grib paši ebreji (nu, ja neskaita brīnumu – lai visi arābi vienā dienā ņem un izčib) – un arī viņiem pašiem tas laikam nav skaidrs.

Jūs bēdājaties, ka Latvijas valstij nav skaidra redzējuma par savu nākotni? Nebēdājiet – Latvijai vismaz ir savas pietiekami skaidras robežas un nav vārdos neizsakāmas vēlmes daļu it kā savas, it kā nebūt ne savas teritorijas kaut kā paklusām atdot. Toties Izraēlai viss ir daudz sliktāk un neperspektīvāk, plus vēl joprojām pastāv ebreju Lielais jautājums – nez, gaidīt Mašiahu (mesiju), kurš nezin kad ieradīsies un visu izdarīs, vai arī paļauties pašiem uz sevi.

Kas tad īsti saskaņā ar oficiālajām nostādnēm ir ebrejs? Kā jau tas šajā pasaules daļā ir ierasts, viss ir ļoti vienkārši un ļoti sarežģīti. „Atšķirība starp ebreja dvēseli, tās būtību, tās iekšējām vēlmēm un virzībām, tās īpašībām un stāvokli un visu goju [neebreju] dvēselēm, lai kādu stāvokli tie ieņemtu, ir dziļāka un būtiskāka nekā starpība starp cilvēka dvēseli un dzīvnieka dvēseli, jo pēdējā atšķirība ir tikai kvantitatīva, bet pirmā – būtiska un kvalitatīva,” vēstīja leģendārais Pirmsizraēlas laiku rabīns Ābrams Ichāks a–Koens. Un tā nav nekāda antisemītiska nomelnošana – konstatēt, ka ebrejam ebrejs vienmēr ir augstāka būtne par visiem citiem.

Arī Izraēlas valsts ir ļoti īpaša valsts. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka tā sevi uzskata nevis par tajā dzīvojošās pilsoniskās sabiedrības valsti, bet par vispasaules ebrejiskuma kolektīvo īpašumu – neatkarīgi no tā, kur šie ebreji dzīvo. Tiesa, vienlaikus ir spēkā arī šķietami pilnīgi cita nostādne: ja jums ir māte – ebrejiete un jūs to varat pierādīt, šī zeme ir jūsējā bez jebkādām papildu prasībām. Jūs varat atlidot, faktiski jau lidostā saņemt pilsonību, pēc tam mierīgi doties prom un vienalga saglabāt šo pilsonību un tās dotās priekšrocības līdz mūža galam.

„Izraēlas valsts mani par ebreju kvalificē nevis tāpēc, ka es runāju ebreju valodā, dziedu ebreju dziesmas, dodu priekšroku ebreju ēdienam, rakstu ebreju grāmatas vai arī esmu iesaistīts tādā vai citādā ebrejiskā aktivitātē. Nē, es – no valsts redzes punkta – esmu ebrejs tikai tāpēc, ka pēc rūpīgas manu radurakstu izpētes bija noskaidrots, ka es esmu dzimis mātei – ebrejietei, kura savukārt ir ebrejiete tikai tāpēc, ka mana vecmāmiņa arī bija ebrejiete – tikai un vienīgi pateicoties manai vecvecmāmiņai, – un tā tālāk, gandrīz vai no laika sākuma,” konstatē Šlomo Zands.

Ne jau vienā dienā tas tika noteikts. 1949. gadā no Dienvidslāvijas uz Izraēlu emigrējušais Georgs Rafaels Tamarins septiņdesmito gadu sākumā pieprasīja viņu reģistrēt nevis kā ebreju, bet kā izraēlieti. Taču Augstākā tiesa viņa prasību noraidīja, jo uzskatīja, ka izraēliešu nacionalitāte kā tāda vispār nepastāv, tāpēc viņam nāksies palikt pēc nacionalitātes ebrejam.

Šmuels Osvalds Rufeizens 1962. gadā vērsās Izraēlas Augstākajā tiesā ar citādu pieteikumu, pieprasot, lai valsts atzīst viņu par ebreju pēc nacionalitātes. Viņš bija dzimis poļu ebreju ģimenē, nacistu okupācijas laikā aktīvi piedalījies pretošanās kustībā un vienubrīd bijis spiests slēpties klosterī, kur arī pieņēmis kristietību, bet pēc kara pievienojies karmelītu ordenim, lai šādā veidā nonāktu Izraēlā.

1958. gadā viņš tiešām nokļuva Izraēlā un, joprojām būdams pārliecināts cionists, pieprasīja Izraēlas pilsonību, paziņojot, ka viņš ir kristietis pēc reliģijas, bet ebrejs „pēc nacionalitātes”. Taču Izraēlas Augstākā tiesa ar balsu vairākumu nolēma, ka valsts likumi neatzīst Rufeizenu par ebreju, un rezultātā viņš tika pie personas apliecības ar ailes „nacionalitāte” ierakstu – „neskaidra”. Faktiski tiesa skaidri pateica, ka ebreju nacionalitāte neeksistē atsevišķi no tās reliģiskā „apvalka”.

Savukārt 1968. gadā Izraēlas armijas majors Binjamins Šalits iesūdzēja tiesā Iekšlietu ministriju, kas atteicās reģistrēt kā ebrejus divus viņa bērnus. Atšķirībā no Rufeizena Šalita bērnu māte nebija ebrejiete, taču Šalits paziņoja – viņa bērni tiek audzināti kā ebreji un tātad vēlas būt par pilntiesīgiem ebreju tautas valsts pilsoņiem. Šajā reizē Augstākā tiesa ar minimālu balsu vairākumu nolēma, ka Šalita bērni ir ebreji „pēc nacionalitātes”, bet ne pēc reliģiskās piederības.

1970. gadā „Likums par atgriešanos” beidzot tika papildināts ar precīzu definīciju: „Ebrejs ir tas, kas ir dzimis no ebreju mātes vai pieņēmis jūdaismu un nav nevienas citas reliģijas piekritējs.” Taču Izraēla bija pārāk ieinteresēta imigrantos, lai saglabātu tik stingru ebrejiskuma definīciju, – pēcāk tika pieņemti likuma papildinājumi, kuru būtība bija – cilvēkam pilnīgi pietiek ar vienu par „īstu ebreju” atzītu vectētiņu, lai viņš ar sievu un bērniem būtu tiesīgs saņemt Izraēlas pilsonību.

Realitātē ebrejs, ja viņš ir oficiāli atzīts par ebreju, var darīt gandrīz visu, kas vien ienāk prātā, – tikai un vienīgi tad, ja ebrejs pāries citā ticībā, viņš var tikt izsvītrots no oficiālajiem reģistriem kā ebrejs. Savukārt visādi citādi ebrejs Izraēlā var pārkāpt faktiski visus reliģiskos un sadzīviskos nosacījumus, – Šlomo Zands ar atsauci uz Izraēlas vēsturiskajiem elkiem to raksturo šādi:

„Ebreju/jūdu valsts patiesībā nemaz nav tik ebrejiska/jūdaistiska. Būt ebrejam Izraēlā nebūt nenozīmē pildīt reliģiskos noteikumus vai pat vienkārši ticēt jūdaisma dievam. Pilnīgi pieļaujami ir izklaidēties ar budistu ticējumiem, kā to savulaik darīja Dāvids Ben–Gurions, vai ēst moluskus kā Ariels Šarons. Var staigāt ar neapsegtu galvu – kā lielākā daļa Izraēlas līderu un armijas ģenerāļu. Protams, gandrīz visās Izraēlas pilsētās sestdienās nav sabiedriskā transporta, bet nekas netraucē mums brīvi braukāt ar personisko mašīnu – ja varam to sev atļauties.

„Svētajā atpūtas dienā” ir vairāk nekā pieņemts bļaut un nolādēt citam citu futbola stadionos – un neviens no reliģiozajiem politiķiem neuzdrīkstēsies pacelt balsi pret šo svēto nacionālo ieradumu. pat Jom Kipur svētkos, saskaņā ar jūdaisma doktrīnu – pašā svētākajā gada dienā, vairums izraēliešu bērnu ar gavilēm sēstas uz saviem velosipēdiem un nēsājas ar tiem pa gandrīz tukšajām ielām. Ar vārdu sakot, gandrīz visas „antijūdaiskās nepiedienības”, ko nosoda reliģija, ir leģitīmas ebreju valstī – protams, ja tu neesi arābs.”

Bet kas ebreju vispār padara par ebreju, ja raudzīties ne tikai uz oficiālām nostādnēm? Semjuels (Zāmuēls) Frīdmens savā pirms padsmit gadiem plašu rezonansi radījušajā grāmatā „Ebrejs pret ebreju: cīņa par Amerikas ebreja” dvēseli ļoti pesimistiski izsakās par „Yiddishkeit” – ebrejiskumu, kas vairāk balstās nevis uz reliģiju, bet gan uz valodu, kultūru un kopējām institūcijām, – un apgalvo: ebreju par ebreju padara reliģija – jūdaisms.

Viņam zināmā mērā piebalso ari ebreju publicists Gils Manns, kura spalvai pieder grāmata ar zīmīgo un faktiski visu izsakošo nosaukumu „Kā iegūt vairāk no tā, ka esat ebrejs, pat tad, ja: A. Jūs neesat pārliecināti, ka ticat Dievam, B. Jūs domājat, ka iešana uz sinagogu ir laika tērēšana, C. Jūs domājat, ka košera ievērošana ir stulba, D. Jūs ienīdāt ebreju skolu vai E. Viss iepriekš minētais!”.

Pašlaik ebrejiskajā izglītībā pārāk liels uzsvars tiek likts uz to, kā būt ebrejam, nevis uz to, kāpēc būt ebrejam, – tā savā grāmatā ar viegli šokējošo nosaukumu atzīst G. Manns, un tas, protams, komplektā ar pārējiem faktoriem liekot sevi manīt. Pieminot vēl arī paša izciestās „Talmuda zubrīšanas mocības”, ebreju publicists norāda – īpaši neesot jābrīnās arī par to, ka pārāk daudzi ebreju vecāki neuzskata par nepieciešamu mudināt savus bērnus iegūt specifiski ebrejiskās zināšanas: „Galu galā mēs tajās nekad nesaskatījām nekādu vērtību, un beigu beigās, lai iekļūtu labā koledžā, jūsu atzīmēm no ebreju skolas nav nozīmes...” Un kur nu vēl īsti ebrejisko tradīciju un vērtību vērtējuma lejupslīde, visuresošo globalizācijas tendenču ietekme – un tā tālāk, un tā tālāk...

Tātad – nepatīkamā situācijā ir gan jūdaisms, gan ebrejiskās tradīcijas, līdz ar to – arī ebrejiskums kā tāds. Galu galā – ar deguna formu vien situācijas glābšanai nepietiks, jo vairāk tāpēc, ka, kā norāda rabīns Josifs Teluškins, sociālais zinātnieks Moriss Fišbergs izpētījis četrus tūkstošus ebreju degunu un atklājis, ka tikai 14 procenti bijuši klasiski līki vai āķveida.

Starp citu, runājot par ebrejisko izskatu, J. Teluškins bilst arī šādus vārdus: „Patiesi, ja varētu izvēlēties starp to, ka viņiem saka: „Jūs ļoti izskatāties pēc ebreja!” – un to, ka viņiem saka: „Jūs it nemaz neizskatāties pēc ebreja!”, daudzi, iespējams, lielākā daļa ebreju izvēlētos pēdējo. (..) Ebreji paši bieži lieto frāzi „ebreju deguns”, un viņi to nedomā kā komplimentu.”

Kas vēl nosaka ebrejiskumu? Varētu domāt, ka tā noteikti ir valoda, taču izrādās, ka ebreju valodai – ivritam nopietnas briesmas draud pat ebrejiskuma (un ortodoksālā jūdaisma) stiprajā pilī Izraēlā.

Tūkstoš septiņsimt gadu garumā ebreji ikdienā faktiski nelietoja savu senču valodu, un tikai 19. gadsimta beigās vīrs, vārdā Eliezers Ben Jehuda, par savu personisko misiju izvirzīja ebreju valodas pārvēršanu par dzīvu, ikdienā lietojamu valodu.

E. Ben Jehuda radīja jaunus vārdus un ieviesa tos ar paša rediģētu laikrakstu starpniecību, sastādīja vārdnīcas, piedalījās komitejas veidošanā, kura sakārtoja gramatiku, mudināja skolotājus mācīt veco–jauno valodu; tieši pateicoties viņam, populārs kļuva sauklis „Ivri, daber Ivriti – Ebrej, runā ivritā!”. Turklāt viņš arī paspēja sagaidīt sava mūža darba augļus – 1922. gadā, tikai mēnesi pirms E. Ben Jehudas nāves, briti atzina ivritu par oficiālo Palestīnas ebreju valodu.

Ja ebreju Endzelīns būtu dzīvs arī pašlaik, viņam būtu vairāk nekā pietiekams pamats iegrimt pārdomās par pasaules nepastāvību. Tikai dažas desmitgades pēc Izraēlas valsts proklamēšanas valsts galvaspilsētā Jeruzalemē „McDonald's” izkārtne skaidrā angļu valodā greznojas tieši virs ebrejiski rakstītās ielas nosaukuma plāksnītes, kura vēsta – šī iela nosaukta E. Ben Jehudas vārdā...

Pašlaik angļu valoda ir guvusi milzu panākumus teritorijā, kam vajadzētu būt ebreju valodas citadelei, un Telavivas universitātes socioloģijas profesors Eliezers Ben Rafaels visā nopietnībā atzīst „Mēs virzāmies uz divvalodu sabiedrību. (..) Angļu valoda Izraēlā vairs svešvaloda. Ebreju valoda var joprojām būt valsts valoda, bet angļu valoda ir otrā.”

Izraēlas laikraksts „The Jerusalem Post” konstatē, ka, piemēram, akadēmiskajā jomā ebreju valoda ir uz pilnīgas pamestības robežas, jo doktori un doktora kandidāti raksta lielākoties angliski, lai viņu darbs varētu tikt izvērtēts starptautiski; ebreja ikdienas valoda ir pārpilna ar tādiem vārdiņiem kā „dil” (no angļu „deal” – darījums), „nots” („notes” – piezīmes), „loozehr” („loser” – neveiksminieks) un, protams, „shopping”; no sešdesmit pieciem nosaukumiem, kas minēti Telavivas laikraksta „Ha'ir” izklaides nodaļā, četrdesmit astoņi ir vārdi svešvalodā – un šo bēdīgo uzskaitījumu var turpināt vēl ilgi.

Kas notiek? Atbilde meklējama deviņās globalizācijas tendencēs, kas ebrejiem uzbrūk arī citās frontēs, kā arī nacionālās mentalitātes iezīmēs. Tā, piemēram, valodas aizsargāšana ar likuma palīdzību Izraēlā tiek uzskatīta par slikto toni, ebreji arī nav tik noskaņoti aizstāvēt savu valodu kā pirms desmitgadēm – savulaik par labu cionistu tika uzskatīts ebrejs, kurš smagi strādā laukā un runā tikai ebrejiski, taču pašlaik lēnām sašļūk ari cionisms, ideoloģija, kas mudināja runāt tikai ebrejiski.

Optimisti gan uzskata, ka nekas traģisks nenotiek. Modernā ebreju valoda gan cieš no sarūkoša vārdu un izteicienu apjoma, taču galvenais – valodas struktūra – neesot aizskarts, un vispār – ebreju valodai neesot citas izejas kā „samierināties ar to, ka noteiktās jomās tā nevar dominēt”.

Var jau teikt arī tā, taču Ben Rafaels paliek pie sava: „Tas var nebūt dzīvības un nāves jautājums, bet nav jautājuma – valoda atrodas zem spiediena.” Un praksē šis spiediens, kā min Ebreju valodas akadēmijas pārstāvji, izpaužas arī šādi – „ja puse no vārdiem, kas pieciešami „hi–tech” jomā, ir angļu, cilvēki šajā nozarē sāk jautāt – kāpēc vispār darbā sevi apgrūtināt ar runāšanu ebrejiski”...

Zem spiediena ir arī Izraēlas izglītības sistēma, un tajā vērojamo demokratizāciju un plurālismu uzskatāmi ilustrē notikumi pagājušā gada rudenī. Vai jūs varat iedomāties, ka mūsu Izglītības un zinātnes ministrija varētu atbalstīt tādu Latvijas vēstures mācību grāmatu, kurā, piemēram, būtu Staļina un „Prāta vētras”, bet ne Jāņa Čakstes fotoattēls vai Latvijas proklamēšanas bildīte un kurā bezgala varonīgu latvju kareivju fotogrāfijas būtu aizvietotas ar attēlu, kurā redzama, teiksim, nacionālboļševiku ikdiena?

Ak nevarat gan? Bet, lūk, Izraēlas Kneseta (parlamenta) Izglītības komisija visā nopietnībā izlēma vērsties pie Izglītības ministrijas ar aicinājumu nepieļaut tās sponsorētās mācību grāmatas „Mainīgā pasaule” izmantošanu. Šajā devītās klases mācību grāmatā, piemēram, nav pieminēta tāda ebreju nācijas varonības un traģēdijas lappuse kā Varšavas geto sacelšanās; tajā ir Hitlera, Rūzvelta un „Beatles” fotogrāfijas, taču nav neviena Izraēlas valsts dibinātāja Dāvida Ben–Guriona attēla; nav Izraēlas valsts proklamēšanas foto; karte, kas attēloja arābu armiju iebrukumu Izraēlā, aizvietota ar shēmu, kas parāda palestīniešu bēgļu straumju plūsmu; divdesmit attēlus, kas parādīja ebreju varonību karā, aizvietojis viens, kurā redzami palestīniešu bēgļi Jordānijā...

Kad ASV prezidents Dvaits Eizenhauers tikās ar Izraēlas premjerministru Dāvidu Ben Gurionu, amerikāņu prezidents ieminējās: „Tas ir ļoti grūti – būt par prezidentu 170 miljoniem cilvēku.” Ben Gurions atbildēja: „Ir grūtāk būt par premjerministru diviem miljoniem premjerministru.” Tā ir pašu ebreju stāstīta anekdote, bet ikdienā viņi par sevi mēdz teikt to pašu, ko latvieši par sevi, – kur trīs mūsējie, tur trīs (vai četri) viedokli. Un vai gan brīnums, ka ebreju nācijai aizvien dramatiskākos – tā vismaz šķiet daudziem neoptimistiem – apstākļos aizvien asākas kļūst arī dažādu pārliecību piekritēju domstarpības.

Neapšaubāma patiesība ir tā, ka ebrejiem piemīt gan izcila vienotības, gan ne mazāk satriecoša savstarpējas kašķēšanās spēja. Filozofiskāk noskaņotie ebreji skumji bilst, ka vienas tautiešu grupas pārliecība par savu pārākumu vispār jau neesot nekas jauns – tā, piemēram, jau 15. gadsimtā no Spānijas izraidītie ebreji sevi uzskatījuši par visādā ziņā pārākiem, salīdzinot ar citiem Eiropas ebrejiem...

Izraēlā ebreju nāciju īsti graujoša un šķeļoša izrādījusies Svēto rakstu norma, kas kategoriski nosaka – katru septīto gadu ticīgs ebrejs nedrīkst kopt savu zemi. Nelielos mērogos var izsprukt ar sīkām viltībām (piemēram, Izraēlas Kneseta spīkers uzdeva zem ievērojamām parlamenta ēkas tuvumā esošajām puķu dobēm Jeruzalemē pavilkt poliuretāna segumu, līdz ar to tās var tikt uzskatītas par puķu podiem un koptas arī citādi neatļautajā septītajā gadā), bet ko darīt ar milzīgajām lauksaimnieciski izmantotās zemes platībām? Vai tiešām katru septīto gadu faktiski likvidēt visu lauksaimniecību?

Līdz šim risinājums bija rasts, uz šo gadu izraēliešiem savu zemi formāli pārdodot arābiem, bet pēc gada atkal atgūstot to atpakaļ. Taču tad ultraortodoksālais rabīns Josefs Eliašivs paziņoja, ka tā tomēr ir tikai liela blēdība Dieva Tā Kunga vaiga priekšā, tāpēc vienam no diviem valsts oficiāli apstiprinātajiem virsrabīniem – reliģijas lietās krietni pielaidīgāko moderno ortodoksu pārstāvim Eliahu Bakši–Doronam – par tās atļaušanu jātiek izslēgtam no baznīcas. Lauksaimnieki nelabi ievaimanājās, universālveikalu tīkli metās pārslēgt piegādes līgumus ar arābiem, savukārt modernie ortodoksi atšķirībā no sava pārstāvja virsrabīna tik viegli nepadevās un paziņoja, ka ir gatavi atrast sev jaunu virsrabīnu, kurš spēs aizstāvēt nacionālās intereses. „

Ebreji gluži tāpat kā jebkura cita tauta streso par daudzām tēmām, taču cieņu var radīt viens no biežāk izmantotajiem ceļiem, kā viņi tiek galā ar savām bažām, bailēm un citām nepatikšanām; ebreji par to visu – un paši par sevi — spēj arī pasmieties. Līdz ar to ebreju pašiem veltītais humors dod brīnišķu iespēju iepazīties ar šīs tautas pārstāvju raksturīgākajām un ari nebūt ne jaukākajām iezīmēm – turklāt viņu pašu skatījumā.

Tā, piemēram, viena no ebrejiem raksturīgākajām īpašībām ir ciešās saites ģimenē, un, izsakoties G. Manna vārdiem, arī visa ebreju kopiena ir līdzīga plašai ģimenei. Tāpat kā katrā ģimenē piederībai tai ir savas priekšrocības un savi trūkumi. Priekšrocība ir vajadzības gadījumā saņemamais atbalsts, trūkums – nu, kaut vai nepieciešamība vai visu mūžu rēķināties ar vecāku un pirmām kārtām māmiņas viedokli.

Jūs jautāsiet – kas tad vainas tādiem gādīgiem ebreju vecākiem? Nelaime tā, ka ebreju vecāki jaucas savu bērnu dzīvē visu mūžu, viņiem bērni vienmēr ir tikai padsmitgadīgi puišeļi un skuķi, un arī attiecībā uz nākotni viņiem ir pilnīgi skaidri plāni „Misters un misis Rozenblūmi ir laimīgi pazinot sava dēla, doktora Jonatana Rozenblūma dzimšanu,” skan viens lakonisks jociņš, kas minēts J. Teluškina grāmatā „Ebreju humors: ko labākie ebreju joki pastāsta par ebrejiem” un nemaz nav tālu no patiesības. „Saskaņā ar katolicismu embrijs kļūst par pilntiesīgu cilvēcisku būtni ieņemšanas brīdī. Saskaņā ar ebreju uzskatiem embrijs paliek embrijs līdz brīdim, kad beidz medicīnas skolu,” tiek atzīts citā jokā.

Pie kā šādas superrūpes var novest? To labi apzinās arī pasi ebreji: „Trīs ebreju sievietes sēž uz soliņa un lielās ar saviem dēliem. Viena stāsta: „Mans dēls mani mīl visvairāk, viņš man uzdāvināja pilnībā apmaksātu ceļojumu pirmajā klasē apkārt pasaulei.” Otra stāsta: „Mans dēls mani mīl vēl vairāk. Uz manu septiņdesmit piekto dzimšanas dienu viņš man sagādāja nelielu romāniņu un vēl apmaksāja man braucienu pie maniem labākajiem draugiem.” Trešā stāsta: „Bet mans dēls trīs reizes nedēļā iet pie psihiatra un maksā simt divdesmit dolārus stundā. Un par ko viņš runā šo laiku? Par mani!”„

Paaudžu problēmu sakarā ebreji var pajokot ari par kristiešu Dieva dēlu. Jāpiebilst, ka jūdaistiem ir dziļi neizprotama ebreja flirtēšana ar kristietību – šeit bieži citētie autori pilnā nopietnībā apgalvo: ja kādam ebrejam ienāktu prātā, ka pielūdzams var būt nevis Dievs, bet gan vienkārši kāds cits ebrejs (un Kristus, kā zināms, formāli bija tieši šīs tautības pārstāvis), šo nabadziņu noteikti pat ne nosodītu, bet vienkārši turētu aizdomās par galvas problēmām.

Ņemot to vērā, nekādu sašutumu pat īstenā kristieti nevajadzētu izraisīt šādai ebreju humora pērlei: „Kā mēs zinām, ka Jēzus bija ebrejs? Četri iemesli: pirmkārt, viņam bija trīsdesmit, viņš nebija precējies un joprojām dzīvoja kopā ar savu māti; otrkārt, viņš turpināja sava tēva biznesu; treškārt, viņš domāja, ka viņa māte ir jaunava; ceturtkārt, viņa māte domāja, ka viņš ir Dievs...”

Paši par savu Dievu ebreji gan joko tikai ļoti korekti, tomēr ir veltījuši dažu labu indīgu jociņu, piemēram, Dieva pārmērīgajam kaprīzumam. Ebreji vienmēr ir atminējušies Svētos rakstus, kuros viņi pasludināti par izredzēto tautu, taču kaut kur zemapziņā vienmēr ir bijusi domiņa – ak, ja teorētiskajai izredzētībai Dievs pievienotu arī ko taustāmāku.

Protams, nav palikušas nepamanītas arī atšķirības starp dažādas stingrības pakāpes jūdaisma piekritējiem un to saistība ar reālo dzīvi. Piemēram: „Jaunais ebrejs nopērk „Jaguar” un ataicina ortodoksālo rabīnu, lai tas jaunajam auto dotu svētību. Taču rabīns nenāk, jo nezina, kas ir „Jaguar”. Tad jaunais ebrejs ataicina rabīnu–reformistu, lai svētību dotu tas. Taču neatnāk arī tas – viņš zina, kas ir „Jaguar”, taču nezina, kas ir svētība.”

Dievam un ģimenei ir sava vieta katra ebreja apziņā, taču ar ģimenes saitēm un dievbijību viņā – pašu ebreju joku objektā – vienlaikus konkurē nepārvarama tieksme uz turīgumu. Turīguma un veiksmīguma kults izpaužas pat saistībā ar labdarību – kad ebreju organizācijas rīko ikgadējos banketus, lai godinātu ziedotājus, īpašu pagodinājumu izpelnās apjomīgāko ziedojumu atvēlētāji, pat ja citi cilvēki ir strādājuši smagāk un ziedojuši lielāku savu ienākumu daļu.

Cita lieta – kā šī labdarība tiek organizēta: ebreju labdarības organizācijām raksturīgas ļoti agresīvas ziedojumu vākšanas metodes, un Izraēlā ubagi bieži vien pilnā nopietnībā uzskata, ka, dodot iespēju viņiem pasniegt žēlastības dāvanu, viņi izdara milzu pakalpojumu dāvanu devējiem. Ebreji arī nebūt nejoko, kad atzīst – pasniedziet ziedojumu vienam ebreju labdarības fondam, un pēc mēneša jūs saņemsiet lūgumus no duča citu, un, lai pēc tam izzustu no ebreju ziedojumu lūdzēju organizāciju redzesloka, jums jāiesaistās Federālā izmeklēšanas biroja liecinieku aizsardzības programmā.

Taču jau atkal jāatzīst – reālā dzīve it tāda, kāda tā ir. Jā, ebrejiem ir neskaitāmi pareizās, piedienīgās uzvedības kodeksi, taču tik un tā: „Bagātais misters Goldbergs kādu dienu jutās skumji. Beigu beigās viņš pie sevis nomurmināja: „Kāds labums man no manām tvaikoņu līnijām, manām naftas kompāniju akcijām, manas universālveikalu ķēdes, visiem maniem simtiem miljonu dolāru, ja mana māte mirst badā bēniņistabā?”„

Kā gan vecāku un labdarības kultu var savienot ar cietsirdību un superskopumu? Ebreju humora anonīmie autori uzskata, ka viņu tautasbrāļi var savienot pilnīgi visu: „Divdesmitajos gados ebrejs dodas uz Varšavu un pēc atgriešanās stāsta: „Es satiku ebreju, kurš no galvas zina plašus Talmuda fragmentus. Es satiku ebreju, kurš bija ateists. Es satiku ebreju, kuram piederēja liels drēbju veikals ar daudziem darbiniekiem. Es satiku ebreju, kurš bija kaislīgs komunists.” „Nu, un kas tur īpašs,” atbild viņa sarunu biedrs, „Varšava ir liela pilsēta, tur droši vien dzīvo miljons visādu ebreju.” „Tu nesaproti,” paskaidro Varšavas apmeklētājs, „tas bija viens un tas pats ebrejs...”„

Kur loģika? Pirms ķerties pie tās meklējumiem, ņemiet vērā – jūdaisma tekstos atrodama īpaša loģika, un ļoti uzskatāmi šis Talmuda loģikas „kal va–khomer” — vēl jo vairāk – princips parādīts ebreju humora autoritātes Ervina Kristola loģiskajā secinājumā: „Ja man ir tiesības izņemt naudu no savas kabatas, no kuras citam cilvēkam nav tiesību izņemt naudu, vai gan vēl jo vairāk man nav tiesību izņemt naudu no viņa kabatas, no kuras pat viņam ir tiesības izņemt naudu?”

Turklāt tas nav nekāds jaunais princips — jau pirmā gadsimta rabīns Tibērijas Josijs Ben Tadai vērsās pie rabīna Gamliela ar šādu prātulu: „Man ir aizliegts apprecēt manu meitu, bet manas meitas māte man ir atļauta. Vēl jo vairāk tādā gadījumā man vajadzētu būt aizliegtam apprecēt kāda meitu, kurš man ir aizliegts. Tā kā man ir aizliegts apprecēt kāda cita sievu, man vajadzētu būt aizliegtam apprecēt kāda cita sievas meitu. Tātad visām laulībām vajadzētu būt aizliegtām.” Tiesa, rabīna Gamliela tikumu pūrā nebija humora izjūtas, un viņš izslēdza rabīnu Josiju no baznīcas...

Jā, tā nu tas ir – katram, kam ienāk prātā vispārināt un tad publiski izkliegt savus iespaidus par ebreju nācijas pārstāvjiem, būtu jāņem vērā, ka ebreju vidū ir gan rabīni Josiji, gan rabīni Gamlieli.

Šajā sakarā var vel tikai pieminēt ebreju publicista Normana Finkelšteina grāmatu „Holokausta industrija: pārdomas par ebreju ciešanu izmantošanu”, kuras simt piecdesmit lappusēs tās autors iztirzā, viņaprāt, neapstrīdamo patiesību, ka holokausta tēma mūsdienās bieži vien tiek izmantota nevis ētisku un humānu apsvērumu dēļ, bet gan personisku, politisku un ekonomisku mērķu labā. N. Finkelsteins kā piemērus min gan „tiešo izspiešanas reketu” no Šveices bankām, Vācijas un vēl citurienes it kā holokausta upuru, bet patiesībā lielā mērā pašu reketieru kabatu pildīšanai un, teiksim, Amerikas ebreju vēlētāju balsu iegūšanas labā.

Piemēram, paša autora māte, kura pārdzīvojusi koncentrācijas nometņu un Varšavas geto šausmas, kā kompensāciju nesen saņēmusi trīsarpus tūkstošus dolāru un tagad retoriski jautā: „Ja katrs, kurš sevi piesaka kā izdzīvotāju, patiešām tāds ir, ko tad Hitlers slepkavoja?”, savukārt holokausta upuru pretenziju izskatīšanas komisijas vadītāja Lorensa Iglbergera gada alga ir trīssimt tūkstoši dolāru...

Godu ebrejiem dara tas, ka viņi spēj pasmieties arī par atsevišķu tautiešu vēlmi ar antisemītismu attaisnot visas savas nedienas: „Jauns ebrejs pārnāk mājās no darba intervijas: „Viņi ne–ne—neiede–de–deva man ra–ra–radio dik–k–ktora darbu,” viņš sūdzas „bars sa–sa–sa–sodīt–t–tu an–an–antisem–mī–mī–tu!!!”„ „Ebreji ir ieguvuši tik daudz Nobela prēmiju, ka tad, ja kādu gadu neviens ebrejs to neiegūst, daudzi tur aizdomās antisemītismu!” piebilst J. Teluškins.

J. Teluškins gan norāda, ka ebreji ir jokojuši par antisemītismu tikai tad, kad viņi ir bijuši pārāk vāji, lai ar to cīnītos, savukārt „cilvēkiem, kuri ir pie varas, ir iespēja tikt galā ar savām problēmām tieši, viņiem nav nepieciešamības izmantot asprātību. Izraēlieši, piemēram, nejoko par saviem arābu pretiniekiem, viņi ar tiem karo”...

Ari pie varas esošiem cilvēkiem ir lietas, ar ko tie īsti nespēj tikt galā bez humora palīdzības, un viena no tām ir vainas apziņa, kas reizēm jau robežojas ar mazohismu: „Kāda ir ebreju pornofilma? Piecas minūtes seksa, kam seko pusotra stunda nožēlas un vainas sajūtas.” Un vēl: „Vecāks ebreju vīrs izlasa par lētu kruīzu uz Floridu – tikai par piecdesmit dolāriem. Viņš parakstās. Nekavējoties viņš tiek iemests kuģa tilpnē, piesiets pie sola un piespiests airēt kopā ar simtu citu cilvēku. Neganta izskata vīrs staigā šurpu un turpu, uzšaujot ar pātagu katram, kurš neairē pietiekami ātri. Vecais vīrs ir tuvu sabrukumam, kad kuģis pēc divām nedēļām jūrā beidzot iebrauc Maiamibīčā. Virs vēršas pie blakus sēdošā: „Es nekad iepriekš neesmu bijis šajos kruīzos. Kāda dzeramnauda jāmaksā vīram ar pātagu?”

„Saskaņā ar ebreju humoru ebreji ir vājāki, gļēvāki un fiziski mazāk pievilcīgi nekā cittautieši,” konstatē J. Teluškins, bet ne jau ar šādām nepatikšanām ebreji saista savus priekšstatus par elli – un arī ne ar kristiānisma iedomām par karstu vietu ar katliem un iesmiem. Nē, ebreju elle ir mūžīgs kauns – vēl un vēlreiz tev acu priekšā tiek spēlēta tava dzīve ar visu to, ko tu neesi izdarījis vai esi izdarījis nepareizi...

Ak, un vēl – viss, kas saistīts ar dzimumu attiecībām. Kā jums šķiet – vai tikai mirkļa kaprīzes dēļ „ebreju ticībai” jūdaismam pievērsās divi izcilākie aizvadītā gadsimta sekssimboli – Merīlina Monro un Elizabete Teilore? Protams, īsto atbildi uz šo jautājumu zina tikai ebreju Dievs, taču, iepazīstoties ar normām, kas valda īstu, savas tautas tradīcijas un reliģijas nosacījumus ievērojošu un cienošu ebreju seksuālajā dzīvē, šo to nojaust iespējams arī bez augstākās būtnes priekšāteikšanas.

„Ja mūsu attieksme būtu vairāk ebrejiska nekā eiropeiska, mēs būtu daudz atklātāki un piedzīvojumiem gatavāki attiecībā uz seksu, nekā lielākā daļa cilvēku uzskata par iespējamu, ieskaitot daudzus ebrejus, kuri nezina paši savas tradīcijas,” atzīst pazīstamā intīmās dzīves uzlabošanas padomu devēja, grāmatas „Debešķīgais sekss: seksualitāte ebreju tradīcijā” autore ebrejiete Ruta Vestheimere.

„Tikums ir nevis celibāts, bet gan orgasmi”, „tradīcija mudina vīru un sievu nodarboties ar seksu ne tikai dzimtas turpināšanai, bet arī baudai”, „tilts starp debesīm un zemi ir sekss”, „sākumā bija vārds, un šis vārds bija sekss”, — visi šie izteikumi ir nevis kāda melīga antisemīta ļaunprātīgas fantāzijas, bet gan R. Vestheimeres atziņas par to, ko saistībā ar seksu ebrejiem piedāvā viņu reliģija un tradīcijas.

„Jūdaisms ir intensīvi seksuāls,” atzīst R. Vestheimere, liekot uzdot jautājumu — ko par seksu saka ebreju Dievs? „Cilvēki ķeras pie Bībeles dažādu iemeslu dēļ, bet reti, ja vispār, kā pie seksa rokasgrāmatas. Tā ir viņu kļūda,” paskaidro intīmās dzīves lāpīšanas praktiķe, piebilstot, ka runa, protams, ir par ebreju Bībeles „komentāru galaktikām, kuros sekss ir ne tikai atļauts, bet pat pieprasīts”.

Ebreju otra svētā grāmata (aiz Bībeles) Talmuds „jau pirms divtūkstoš gadiem deklarēja, ka sievietei seksuālā kaisle ir daudz lielāka nekā vīrietim”, saka grāmatas Košera sekss: recepte kaislei un intimitātei autors Šmulejs Boteahs, un nav ko brīnīties, ka klasiskajā ebreju laulībā seksuālā apmierināšana ir obligāta jaunlaulāto savstarpējās apņemšanās sastāvdaļa.

Atbilstoša Dieva norādījumiem visos laikos ir bijusi arī ebreju mācītāju — rabīnu nostāja. Jau viens no tūkstošgades slavenākajiem rabīniem Rambans ir atzinis, ka vīrs var rīkoties ar savu sievu „jelkādā veidā un skūpstīt jebkuru viņas ķermeņa daļu, ko vien vēlas, un kopoties dabiski vai nedabiski”. Vēl citi senatnes rabīni ir īpaši uzsvēruši to, ka Dieva skatījumā īpaši atbalstāmi uzvedas vīrs, kurš savu sievu līdz orgasmam noved pirms paša ejakulācijas.

„Slavenais rabīns Simeons Ben Halafta sauca vīrieša dzimumlocekli par „vareno mājas miera nesēju”, — interesanta vārdu izvēle, jo ebrejiskais tulkojums teicienam „miers mājās”, „shalom bayit”, ir ebreju svētības vārdi, kuri tiek teikti katram pārim un par kuriem visi lūdzas. Varbūt tad, kad es augu, es nedzirdēju vārdus „penis” un „vagīna”, taču, ja padomā, es dzirdēju daudzas lūgšanas par „shalom bayit”,” ar smaidiņu atzīst R. Vestheimere.

Dieva prasības seksa jomā attiecas arī uz pašiem rabīniem, un, ja ticam rakstiem, dažs no viņiem šīs prasības ir pildījis pat, šķiet, pārāk uzcītīgi. R. Vestheimere, piemēram, atsaucas uz Svētajiem rakstiem, kurus pieminēts rabīna Simona dēls rabīns Eliezers un fakts, ka prostitūtas, kas no citiem prasa divas monētas, viņam ir maksājušas pašas – turklāt astoņas monētas. Tas, iespējams, arī ir nedaudz pārspīlēti, taču ņemiet vērā – jūdaismā tiešām „pastāv prasība, ka rabīnam jānodarbojas ar seksu ar savu sievu vismaz reizi nedēļā”.

Bet kā ar kristietiska stila tiklas un tikumīgas uzvedības padomiem un stingri katolicisku atteikšanos no pretapaugļošanās līdzekļiem? Arī ar to ebrejiem nav nekādu – vai gandrīz nekādu – problēmu. Š. Boteahs atzīst, ka jūdaismā viskonservatīvākās seksuālās normas pastāv tikai kā padoms un šī ebreju reliģija īsti stingri neiebilst arī pret pretapaugļošanās līdzekļiem (tiesa, saskaņā ar Talmudu neprecējies vīrietis ir cilvēks, kurš samazina Dieva klātbūtni pasaulē, jo katrs jaundzimušais ir vēl viena Dieva radība; Dieva rekomendācijas – vairoties un piepildīt zemi – īstenošanu neveicina ari spirāles un hormonālās tabletes). Vienīgi prezervatīvu lietot gan neesot labi, jo tas rada mākslīgu barjeru starp vīru un sievu, turklāt prezervatīva uzvilkšana izjaucot labi sākto priekšspēli.

Protams, nav jau arī ebreju seksuālā dzīve tīra medusmaize. Piemēram, īsti stingram, ortodoksālam ebrejam no seksa gan jāatturas vismaz 12 dienas mēnesī — piecas sievas menstruāciju dienas un vismaz septiņas dienas pēc tam. Savukārt pārliecinātam netīrelim neērtības var gadīties arī higiēnas jomā: ir, piemēram, pieņemts pirms seksa nomazgāt rokas – „nevis tādēļ, lai atbrīvotos no netīrumiem, bet gan tāpēc, ka sekss tiek uztverts kā svēts akts”.

Talmuds pat noteic seksa biežumu atkarībā no vīra nodarbošanās un laika, ko viņš pavada mājās: „Katru dienu tiem, kas neko nedara, divreiz nedēļā strādājošajiem, reizi nedēļā ēzeļu dzinējiem, reizi trīsdesmit dienās kamieļu dzinējiem un vienu reizi sešos mēnešos jūrniekiem.” Sekss piektdienas vakarā ir būtisks svētās sestdienas prieka avots. Turklāt, strikti sekojot svēto rakstu nosacījumiem, ebreju vīrs nedrīkst bez sievas atļaujas mainīt darbu, ja tas var ietekmēt laulāto pienākumu pildīšanu: tiek uzskatīts, ka sievai viņas vajadzību apmierināšana ir svarīgāka nekā vīra algas lielums.

Kopumā var teikt, ka jūdaisms ir vienisprātis ar islāmu – laulības ir ļoti laba lieta, un sekss laulībā arī ir ļoti laba lieta. Arī jūdaismā šķiršanās ir Dievam gauži nepatīkama, arī jūdaismā laulību līgums ir faktiski obligāta un ļoti būtiska lieta, jūdaisma laulību līgumā noteikti tiek atrunātas arī ar seksu saistītās lietas.

Interesanti, ka Izraēla formāli it kā ir sekulāra valsts, taču viss, kas saistīts ar laulībām, ir baznīcas ziņā. Un te ir vēl skarbāk nekā kādās nebūt islāma valstīs: ebrejs (pēc papīriem) Izraēlā var precēties tikai ar ebrejieti, musulmanis – tikai ar musulmanieti, tāpat ir arī ar kristiešiem. Ebreju bezbērnu pāris kristiešu vai musulmaņu izcelsmes bērnu var adoptēt tikai tad, ja bērns garā un sarežģītā procedūrā „pāriet” jūdaismā. Un pat neiedomājieties, ka pastāv kaut teorētiska iespēja musulmaņu pārim adoptēt ebreju bērnu.

Tiesa gan, viss iepriekš minētais – izņemot likuma normas – lielākoties attiecas tikai uz ebrejiem, kuriem viņu ticība un tradīcijas tiešām kaut ko nozīmē, un pēdējās desmitgadēs pasaulē tādu nudien nekļūst vairāk. Nu, kad ebrejiem pirmoreiz kopš ķēniņa Dāvida laikiem atkal ir sava valsts, daudzi šīs nācijas pārstāvji ir pārliecināti, ka nez vai jel kad iepriekš ebrejiskums ir bijis lielākās briesmās kā pašlaik.

Kā tad tā, jūs jautāsiet, – tā var gadīties tikai uz vairošanos kūtriem un pārmēru globalizētiem latviešiem, bet ne jau „pasaules valdītāju” tautai. Taču paši valdītāji tic nevis leģendām, bet bezkaislīgai statistikai un savām acīm un ausīm. Ebreju dzimstības līmenis pašlaik ir tik zems, ka līdz 2035. gadam pašreizējais 14–15 miljonu lielais ebreju kopskaits pasaulē var sarukt līdz pieciem vai sešiem miljoniem – līdz skaitam, kas ir mazāks pat par ebreju daudzumu mūsu ēras 40. gadā...

Pašlaik situācija gan ir ievērojami labāka – Izraēlas pilsoņu skaits vien pārsniedz 6 miljonus cilvēku (tiesa, to skaitā ir arī prāvs arābu procents), savukārt otrajā lielajā ebreju mītnes zemē – ASV – dzīvo piecarpus miljoni šīs tautas pārstāvju. Taču nudien nevar apgalvot, ka Amerikas ebreju ebrejiskums plauktu un zeltu. Semjuels (Zāmuēls) Frīdmens savā nesen plašu rezonansi radījušajā grāmatā „Ebrejs pret ebreju: cīņa par Amerikas ebreja dvēseli” atzīst, ka faktiski varot runāt par „ebrejiem, kurus Amerika aizmīlējusi līdz nāvei”. Tas nozīmē, ka mūsdienu ASV ebreji ir spīlēs starp amerikāniskumu, kas apdraud viņu kā ebreju identitāti, un ortodoksalitāti, kas apdraud sevis apzināšanos par moderni domājošiem amerikāņiem.

Īpaši draudoša no neatšķaidītas nācijas viedokļa ir ar laulībām saistītā situācija. Vēl līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem mazāk nekā 6% Amerikas ebreju izšķīrās par labu precībām ar neebreju, un ģimenes pat uzskatīja par mirušiem savus bērnus, kuri apprecējās ar neebrejiem, savukārt lielākajā daļā pārējo laulību jaunlaulātais ebrejs piedabūja pāriet jūdaismā arī savu otro pusi. Toties pašlaik jau puse vai pat vairāk laulības ostā dodošos ASV ebreju tur iestūrē kopā ar ne jau savas tautas dēlu vai meitu, turklāt uz jūdaismu sekmīgi pārorientēto jaunlaulāto cittautiešu skaits aizvien samazinās.

Būtiski mainījusies arī sabiedriskā doma. Aptaujās jau 40% respondentu – Amerikas ebreju – atbild, ka pret laulībām ar cittautiešiem izturas neitrāli, bet 16% uzskata šādas laulības par labu lietu. Tiesa, 41% aptaujāto par galveno draudu ebreju dzīvei atzīst tieši laulības ar cittautiešiem (vairāk balsu – 50% – ir tikai antisemītismam), taču vienlaikus 47% aptaujāto pauž viedokli, ka iebildumi pret šādām laulībām ir rasisma izpausme, un 80% atzīst, ka laulības ar sveštautiešiem atvērtā sabiedrībā ir nenovēršamas.

Šlomo Zands konstatē to, ko oficiālā ideoloģija nekādi nevēlas atzīt: „Pasaules ebrejisma pamatmasa tupina doties pa ātras asimilācijas ceļu. Ebreji dzīvo tādu pašu dzīvi kā viņu neebreju kaimiņi, mācās kopā ar viņiem universitātēs, saskaras ar viņiem darbā. Daudzšķautņainā ikdienas kultūra, vietējā un globālā, joprojām ir daudz ietekmīgāka par sinagogu un sestdienas cionistu folkloru. Tāpēc ebreju isteblišmenta demogrāfiskie resursi lēni, bet nenovēršami kūst.

Ebreju „vieglā” dzīve „diasporas” zemēs, neviena nekontrolētās jaunās paaudzes kaislības un labvēlīgā antisemītisma mazināšanās dārgi izmaksā Izraēlai. Aptaujas norāda ne tikai uz pakāpeniski palielinošos „jaukto laulību” skaitu, bet arī uz intereses zudumu par Izraēlu (nemaz nerunājot par aktīvu tās atbalstu) no ebreju ģimeņu puses vecumā līdz trīsdesmit pieciem gadiem. Solidaritāte ar ebreju valsti paliek nemainīga un populāra tikai sešdesmit gadu un vecāku cilvēku vidū. Spriežot pēc šiem datiem, „pasaules diasporas” būtiska palīdzība tālākā perspektīvā Izraēlai nebūt nav garantēta.”

Tiesa, ir daļa Izraēlas, uz kuru šis secinājums neattiecas nemaz, nu pat par kripatiņu arī ne. Ir tāda pašu ebreju anekdote par viņu svētajiem reliģiskajiem principiem, kuru vidū svarīgu vietu ieņem aizliegums sabatā – sestdienā darīt jebko, kas kaut attāli atgādina darbu. Tad nu, lūk, ticīgs ebrejs iet pa ielu, skatās – uz ietves guļ acīmredzami pilns naudas maks. Vajadzētu pacelt, bet nedrīkst – ir sestdiena, naudas maka pacelšana skaitās darbs, bet nekādu darbu veikt nav ļauts. Ko dara ticīgais ebrejs? Viņš vēršas pie Dieva, raida viņam kvēlu lūgšanu, un, re, notiek brīnums – visapkārt visiem ir sestdiena, bet viņam – ceturtdiena!

Bet tā nav tikai anekdote. Sestdienā, kad ebreju Dievs viņiem ir licis ekstremāli atpūsties, liela daļa dzīves Izraēlā pamirst tādā apjomā, ka pārtiku var nopirkt vienīgi arābu veikaliņos vienīgā iespēja no lidostas nokļūt līdz Jeruzalemei vai Telavivai, ir ar taksometru, – sabiedriskais transports svētajā dienā nekursē. Sestdienas svētīšana Vecās derības bauslības galdiņos ir ierakstīta augstāk nekā nogalināšanas aizliegums, un līdz ar to kārtīgam ticīgam ebrejam sestdienā ir aizliegts darīt jebko, kas var mainīt šo pasauli. Darbības mērogs nav svarīgs, – svarīgs ir tikai princips.

Ja jūs esat tā pa īstam ticīgs ebrejs, pēcpusi noslaucīt sestdienā jūs drīkstat, taču papīram gan jābūt noplēstam jau piektdienā. Sabata laikā nedrīkst atvērt lietussargu – jo tas būtu tas pats, kas telts celšana, kura jau pilnīgi noteikti ir darbs. Ja cilvēks, kam var ievajadzēties zāles, iziet no mājas sabatā, viņš zāles līdzi ņemt nedrīkst – arī tas tiktu kvalificēts kā darbs, tā ka labāk viņam sēdēt mājās. Taču, ja nu viņam no mājām jāiziet un ceļā kļūst slikti, līdzcilvēkiem ir tiesības pārkāpt sabatu un viņam šīs zāles atnest. Autobraucējs, kuram nav paveicies sestdienā iebraukt kādā ultraortodoksālo ebreju rajonā, var arī dabūt akmeni vējstiklā – protams, akmens mešana arī skaitās darbs, bet Dievam šādā situācijā neapšaubāmi tīkams.

Nezinu, vai tā ir taisnība, bet leģenda vēsta, ka pirms dažiem gadiem kāds ebrejs sācis turēt savu sievu aizdomās par laulības pārkāpšanu un noalgojis detektīvu, kurš arī pieķēris pārīti nozieguma vietā un uzņēmis bariņu pikantu – lai neteiktu, ka pornogrāfisku – fotogrāfiju. Taču rabīnu tiesa šīs fotogrāfijas kā pierādījumu laulību šķiršanai nav pieņēmusi, jo tās tikušas uzņemtas sestdienā un līdz ar to pašas par sevi liecinājušas par daudz lielāku grēku nekā tajās redzamais. Kopumā sabatā ir aizliegtas trīsdesmit deviņas dažādas darbību grupas – ar vārdu sakot, viss ir ļoti nopietni. Vienīgais prieks, ka darbs neskaitās ne futbola spēlēšana, ne spēles apmeklējums.

Protams, šādā situācijā ir iespējamas visvisādas viltības, kā Dieva acīs izskatīties cik necik nevainojamam, taču arī savas praktiskās vajadzības neaizmirst. Juvelierizstrādājumus, piemēram, drīkst nēsāt ar nosacījumu, ka, piemēram, vīrieša rokaspulkstenim jābūt labi redzamam, nevis paslēptam zem piedurknes. Atslēgas līdzi nest nedrīkst, bet... tās var būt iestrādātas kādā nēsājamā priekšmetā, kas var tikt definēts kā apģērbs (vai kā apģērba detaļa – sastiprinājums utml.), – un tad Dievs neiebildīs. Taču reizēm šīs viltības tiek īstenotas patiesi iespaidīgos mērogos, bet... par visu pēc kārtas!

Mea Šearima, ultraortodoksāļu rajons gandrīz pašā Jeruzalemes centrā, visvairāk izskatās kā filmas „Reiz Amerikā” dekorācijas – visapkārt ir tāda divdesmitā gadsimta sākuma Brūklina ar dažām nenozīmīgām variācijām vai varbūt Austrumeiropas štetls – geto deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Vēsturiski šis ir piektais Jeruzalemes kvartāls ārpus vecpilsētas, apmēram četrdesmit kvartālu pakalnā, kas, kā jau šeit pierasts, nav nekāds parastais pakalns – tieši šeit, Morijas kalnā, Ābrams pēc Dieva pavēles gatavojās viņam ziedot savu dēlu Īzaku. Tas gan ir tikai mīts – patiesībā neviens īsti nezina, kurš bija īstais Morijas kalns. Varbūt tas pats Tempļa kalns, varbūt vēl kāds cits.

Bet tā nav tēma, kas būtu ieteicama sarunās ar Mea Šearimas iedzīvotājiem, kuriem viņu reliģija ir, maigi izsakoties, ļoti svarīga: pat policija šeit ierodas nelabprāt un tikai īpašas nepieciešamības gadījumā, – var norauties no vietējiem. Galvenie noteicēji šeit ir nevis laicīgās varas iestādes, bet rabīni un ortodoksālo organizāciju garīgie vadoņi. Lai kurp jūs šeit mestu akmeni, tas noteikti trāpīs kādam īpaši tradicionālam jūdam, kurš ir svēti pārliecināts, ka Izraēlas valsts pastāvēšana ir spļāviens sejā jūdaismam, jo politisko neatkarību ebreji bija un ir tiesīgi saņemt tikai no nezin kad gaidāmā mesijas rokām – un ne no viena cita

Šeit cilvēku prātus valdošās kustības „Edah Haredit” („Edah HaChareidis”) uzskats ir – ebrejus no viņu zemes padzina Dievs, un tikai Dieva rokās ir viņiem to atdot, savukārt Dievs no ebrejiem gaida nevis kaut kādas patvaļīgas darbības, bet viņam tīkamu ikdienas uzvedību. (Tiesa, ir gan vēl arī skarbākas organizācijas – piemēram, „Neturei Karta”, kam Izraēlas valsts un cionisms šķiet tik ļoti Dievam netīkami, ka tās aizstāv nevis izraēliešus, bet palestīniešus.) Bieži vien viņus īsi saukā par „Haredim” – Dieva bijīgajiem.

2006. gadā vairāki „Neturei Karta” pārstāvji pat apmeklēja Izraēlas nāvīgo – vismaz vārdos – ienaidnieci Irānu, kur paziņoja: „Cionisti izmanto holokausta tēmu savam labumam. Mēs, ebreji, kas gāja bojā holokaustā, to neizmantojam, lai balstītu mūsu intereses. Mēs akcentējam, ka pasaulē ir simti tūkstošu ebreju, kuri tāpat kā mēs ir pret cionistu ideoloģiju un kuri tāpat kā jūs uzskata, ka cionisms ir nevis ebreju, bet politisks jautājums... Tas, ko mēs vēlamies, ir nevis atgriešanās pie 1967. gada robežām, bet pie visa, ko tas ietvēra, lai zeme atkal nonāktu palestīniešiem un mēs varētu dzīvot ar viņiem.”

Mea Šearimas rajons radās deviņpadsmitā gadsimta beigās, tas bija paredzēts tradicionālās ebreju dzīves saglabāšanai – un arī pašlaik šajā ziņā dara, ko var. Kā nu ebreji bija dzīvojuši Austrumeiropā deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā, tā nu viņi gribēja dzīvot arī šeit – un savus kvartālus veidoja tāpat. Vēl pirms dažiem desmitiem gadu rajona vārti tika slēgti ne tikai pirms sabata, bet arī katru nakti, lai nekādi ārējie spēki netraucētu dievbijīga ebreja dzīvei.

Jaunumus šeit uzzina no Toras. Labi, tas būs pārspīlējums – taču no ziņojumu dēļiem gan un nekādā jau nu gadījumā ne no televizora, – tāds te ir ilgi un rūpīgi jāpameklē. Radio šeit klausās gandrīz tikpat reti, toties ir bezgala daudz izkārtu sludinājumu. Par internetu nemaz nerunāsim – 2000. gadā vadošo ultraortodoksu rabīnu grupa paziņoja, ka internets ir tūkstoškārt bīstamāks nekā televīzija, un aizliedza tā lietošanu mājās. Tiesa, deviņpadsmitā gadsimta vidū rabīni tieši tāpat iebilda pret ebreju avīžu drukāšanu, savukārt vēlāk – pret pārnēsājamajiem radioaparātiem. Turklāt tik apsēsti ar vairīšanos no tehnoloģijām kā, piemēram, amiši haredimi gan nav – viņi lieto gan telefonus, gan datorus, gan automašīnas.

Piektdiena ir īstā diena, kad šeit doties pastaigā – protams, ja jums patīk ņipra burzma, jo šī ir tā diena, kad visi iepērkas un veic visus citus priekšdarbus sabatam, un ja jums nav iebildumu pat karstā vasaras dienā uzvilkt kreklu ar garām rokām, ja nevēlaties, lai uz jums skatās šķībi. (Sievietēm, kam ienāk prātā palūkoties uz pasaules jūdaisma sirdi, jāievēro vēl stingrāk dreskods – tikai slēgtas blūzes un gari svārki, nekādu garo vai, nedod, Dievs, īso bikšu, nekādu pieguļošu topiņu, nekādu mini!)

Vasarā Jeruzalemē ir, maigi izsakoties, diezgan karsti, bet neba nu kārtīgs ultraortodoksālais ebrejs ies tāpēc atteikties no kažokādas cepures un melna ancuka. Haredimiem lielākoties ir tā sauktais lietuviešu apģērbs – melns uzvalks, balts krekls, melna platmale (un bārda). Bet ir arī ne–lietuviešu novirziens – te viss ir daudz smalkāk, un īpašā atpazīšanas zīme ir zīda kaftāns un štreimels – augsta kažokādas cepure sabatā. Un tas jau nekas, ka melnajiem uzvalkiem un cepurēm patiesībā nav nekā kopēja ar gadu tūkstošiem senu „jūdu modi” – tie ir pārņemti no poļu šļahtas astoņpadsmitā gadsimta apģērba.

Es (protams, kreklā ar garām piedurknēm) šeit vazājos kopā ar Dāvidu – vienu no neskaitāmajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri pa Jeruzalemes ielām blandās ar plecā nevīžīgi uzmestu karabīni. Izraēliešus armijā parasti iesauc astoņpadsmit gadu vecumā, vīrieši dienē nepilnus trīs gadus, sievietes – divus, taču reizi dažās nedēļās tiek atvaļinājumā, kurā dodas ar visu savu automātu vai triecienšauteni, – kareivim vienmēr līdzi jābūt viņa štata šaujamierocim un vismaz sešdesmit patronām. „Ja es redzēšu kriminālu konfliktu, es nešaušu, bet, ja bruņots cilvēks iekliegsies „Allah Akbar!”, es viņu nošaušu,” īsi un lietišķi paskaidro Dāvids.

Mēs esam iepazinušies dienu iepriekš pie alus pudeles kādā bārā, un izrādās, ka Dāvids ir tieši tas, kas vajadzīgs maniem izzinošajiem nodomiem: dzimis un audzis Jeruzalemē, tēvs – rabīns, bet „ne no tiem, trakajiem”, protams, zinošs par visu šeit notiekošo un arī apveltīts ar skeptisku, caurcaurēm racionālu un viegli smīnīgu attieksmi pret mūsdienu Izraēlas realitāti.

Simti ebreju jauniešu riskē ar cietumsodu, atsakoties no obligātā militārā dienesta Palestīniešu teritorijās, bet viņš pabijis arī tur – taču bez kāda stresa stāsta, ka mūsu dienās lielākā daļa kreiso, kurus Izraēlā saukā par pacifistiem, ir bijušie armijnieki, policisti, drošībnieki, kuri savulaik arābus uz viņsauli aizraidījuši desmitiem un simtiem.

Jā, un vēl izrādās, ka Dāvids ir vegāns, par kura īpašajām vajadzībām armija arī īpaši rūpējoties – pat tiktāl, ka viņam ir bezādas zābaki un bezvilnas berete. „Līdz ar to kaujā, lai nogalinātu citas dzīvas būtnes, es varu doties, droši zinot, ka nevienu dzīvu būtni neesmu apēdis vai kā citādi izmantojis šīs būtnes organisma daļas,” nosmīkņā kalsnais puisis.

Nebūtu viņa, es nekad neuzzinātu, kas ir viena no uzskatāmākajām haredimu reliģiskajām „sabata blēdībām”, kaut jau iepriekš, blandoties pa ortodoksālo ebreju kvartāliem, esmu pamanījis dīvainas instalācijas, kas izveidotas no kārtīm un auklām un visvairāk atgādina milzīgus trauslus aplokus kādām nezināmām gaisa radībām. Tobrīd termins „eruv” man vēl neizsaka neko.

Taču Dāvids lietišķi izskaidro – ortodoksālajiem ebrejiem, kuri rūpīgi ievēro sestdienas jebkāda darba aizliegumu, cita starpā ir liegts arī iznest jebkādus objektus no savas privātās telpas sabiedriskajā telpā. Bet ko darīt, piemēram, ar mājas atslēgām, ar nepieciešamām zālēm, ar spieķiem, galu galā – ar maziem bērniem? Tas viss ir ļoti smalki jāpārdomā. Piemēram, spieķi ir drīzāk atļauti nekā aizliegti: loģika tāda, ka cilvēks, kuram spieķis vajadzīgs, izejot no mājas, bez tā var gūt smagu traumu – kas būtu lielāks ļaunums nekā spieķa izmantošana.

Bet... Dievs vienalga nebūs īsti laimīgs. Un tad nu privātā telpa tiek mākslīgi paplašināta ar simboliskām sētām un vārtiem, kas parasti tiek izgatavoti no auklām, kārtīm utml., – tas tad arī ir „eruv”. „Eruv chatzerot” – šīs „pagalmu jauktās īpašumtiesības” nozīmē, ka, uzstādot šo „aploku”, visi iedzīvotāji kādu noteiktu teritoriju var uzskatīt par savu kopējo māju, kuras „iekšienē” arī sestdienā ir brīv pārvietot visādas svarīgas lietas.

Tieši Dāvidam es varu arī pateikties par aizvešanu uz, viņa vārdiem izsakoties, „cirku”. Ir 2009. gada vasaras vidus, un tikko kā Jeruzalemes mērs ir paziņojis par jaunas tūkstoš četrsimt vietu autostāvvietas „Safra” atvēršanu pilsētas vēsturiskajā daļā, cieši blakus haredimu apdzīvotajām vietām. Lielā problēma ir tā, ka autostāvvieta gatavojas darboties arī sestdienā, un, protams, automašīnas vadīšana – tāpat kā noparkošana – arī ir darbs, kam nav vietas sestdienā.

Dāvids man iztulko malu malās izlipinātos uzsaukumus autostāvvietas sakarā: „Pirmoreiz Svētās pilsētas vēsturē laicīgā municipālā vara ir atvērusi tik milzīgu izmēru iestādi, kas apgāna svētās sestdienas tradīciju, un tagad no visas valsts ielūdz bezdievjus, kas neievēro sabatu. Nedrīkst pieļaut, lai Jeruzaleme pārvēršas par kauna pilsētu!”

Un haredimi arī dara visu, lai to nepieļautu. Klāt „cirkam” mēs netiekam un arī īpaši nevēlamies, jo te var dabūt ar akmeni pa pieri, taču arī no malas ir patiesi iespaidīgs skats, kā apmēram pusotrs tūkstotis ultraortodoksu – savās klasiskajās drēbēs, protams, – pēc organizācijas „Edah Haredit” garīgā vadoņa Joela Krausa aicinājuma šturmē pilsētas municipalitāti un iesaistās īstā akmeņu kaujā ar policiju.

Jau pēcāk uzzinu, ka lielajai jezgai ir bijis arī rezultāts – pašvaldība vispirms paziņo, ka vismaz kādu laiku stāvvieta sestdienās būs slēgta, bet, kad sadumpojas „civilie”, municipalitātes jaunais lēmums ir – šī stāvvieta sestdienās būs slēgta, toties atvērta būs cita, netālu no Vecpilsētas Jaffas vārtiem, kur tuvumā nav nekādu ultraortodoksāļu dzīvesvietu. Taču īstie jūdaisti vienalga ir sašutuši – un konflikts turpinās.

Dāvids lietišķi stāsta, ka ir bijuši laiki, kad haredimi ir cīnījušies gan pret plakātiem, uz kuriem bija attēlotas meitenes bikini, gan pret sestdienas darbu, gan pret arheoloģiskiem izrakumiem, bet visasāk – pret jebkuru mēģinājumu kaut kā ierobežot viņu īpašo vietu viņu pašu nemaz neatzītajā valstī un sabiedrībā. Tas, ka ultraortodoksāļi nepieņem un lāga neatzīst Izraēlas valsti, nekādā veidā netraucē viņiem izmantot visus labumus, ko šī valsts viņiem nodrošina. „Viņi nestrādā un nedien armijā, bet pārtiek no pabalstiem, lasa Toru un vairojas...” smīkņā Dāvids – un izrādās, ka tas nemaz nav pārspīlējums.

Tas nav arī joks: Mea Šearimas rajona iedzīvotāju skaitīšanas rezultāti ir tieši atkarīgi no tā, kas skaita, – ja Finanšu ministrija pabalstu utml. aprēķināšanai, tad vairāk, bet, ja Aizsardzības ministrija iesaucamo skaitīšanai, tad mazāk. Rezultātā neviens nevar precīzi pateikt, cik pašlaik ir ultraortodoksāļu – varbūt četrsimt piecdesmit tūkstoši, bet varbūt visi septiņsimt. Taču skaidrs ir viens – viņu skaits tikai aug: ortodoksāļu ģimenēs vidējā dzimstība ir gandrīz astoņi bērni ģimenē.

Armijā haredimi faktiski var nedienēt. Viss sākās ar sīkumu – 1948. gadā Ben–Gurions atļāva nedienēt armijā apmēram četriem simtiem ješivu – reliģisko skolu audzēkņu, taču kopš tā laika šis skaits ir palielinājies simtkārt. 2002. gadā tā sauktais Tāla likums noteica, ka ješivu audzēkņiem divdesmit divu gadu vecumā ir izvēle – pārtraukt mācības un nodienēt četrus mēnešus īstajā armijā vai gadu alternatīvajā dienestā, jeb arī pabeigt mācības un tad dienēt pa īstam.

Oficiālā statistika liecina, ka pastāvīgā darbā nav nodarbināta apmēram puse haredimu. Ģimenes galvām nav jāmeklē darbs, jo viņi saņem valdības pabalstus kā Toras pētītāji – un Toras pētīšana ir lieta, ko var sekmīgi darīt visu mūžu, savukārt pabalsti gan nav karaliski, taču puslīdz iztikt ar tiem iespējams. „Badu mēs nemirsim, mūsu spēks ir kopienā, bet kopienas spēks ir mīlestībā uz Visaugstāko,” skan viens no haredimu saukļiem.

„Tikai tas ir brīvs, kurš aizņemts ar Toras izpēti,” – arī tā ir viņu pārliecība. Toras lasīšana ir vienīgā patiesi vērtīgā nodarbe, kam veltīt dzīvi. Pašiem haredimiem lielākoties ir diezgan vienalga, ko par viņiem domā un ko runā, – viņi dzīvo citā Visumā, nu, vismaz citā dimensijā, kurai ir ļoti maz kā kopēja ar realitāti. Un, protams, arī pēc pilnīgi cita laika – īstenticīgajam jūdam 2015. gada septembrī ir sācies 5776. gads kopš pasaules radīšanas. Un iepūtiet, ja kādam kas nepatīk.

Reālajā pasaulē Izraēlas valsts vadītāji pamazām sāk saprast, kādas ziepes draud. Akli mēģinot nodrošināt stabilitāti un ar to primitīvi saprotot ebreju vairākumu, Izraēlas valsts vadītāji un ideologi ir nonākuši ne visai patīkamā situācijā: ja kāds ebreju spārns arī nostiprinās, tad tie ir ultraortodoksāļi, kuriem, kā jau pieminēts, Izraēlas valsts ir gandrīz tikpat nepatīkama kā arābiem (bet varbūt vēl nepatīkamāka).

Viņu kļūst tikai vairāk un vairāk, un Izraēlas skolu pirmajās klasēs jau trešā daļa pašlaik ir haredimu bērni, trešā daļa – arābi un tikai atlikusī trešā daļa – „civilo ebreju” bērni. Tikai šī pēdējā trešdaļa būs tā, kas dienēs Izraēlas armijā (jo arī Izraēlas arābu pilsoņus armijā neiesauc)...

Bet kas ir svarīgs ortodoksālajam ebrejam? Kā jau rabīna dēls, Dāvids to spēj izskaidrot īsi un saprotami – kārtīgs jūds lūdz Dievu trīsreiz dienā, to var arī nedarīt sinagogā, taču jāņem vērā, ka kopā ir jālūdzas vismaz desmit vīriešiem, citādi lūgsna nenokļūs līdz Dievam. Sestdienā gan sinagogas apmeklējums ir obligāts, un katru nedēļu tur lasa vienu Mozus grāmatu nodaļu, apspriežot tās slēpto jēgu un nozīmi.

Savukārt ar ebreju svētajiem rakstiem ir tā – ir piecdaļīgā rakstītā Tora – Bībeles sastāvdaļa, bet mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī papildus tai parādījās arī mutvārdu Likums, kuru bija brīv papildināt katrai nākamajai paaudzei.

Šis Likums ir Mišna (Atkārtošana) – tradicionālie mutvārdu likumi un tradīcijas, sešas sadaļas ar kopumā sešdesmit trim piecu rabīnu paaudžu sarakstītiem un apkopotiem traktātiem (faktiski – juridiskajām debatēm un viedokļiem).

Šie traktāti ir par – un nu saturieties! – lūgšanām, svētībām un lauksaimniecības likumiem, svētku un sabata likumiem, laulībām, šķiršanos un ģimenes dzīvi, civilo un krimināllikumu, tiesu un zvērestu lietošanu, kulta upurēšanas ceremonijām, Tempļa ceremonijām un pārtikas noteikumiem, kā arī par šķīstības un nešķīstības likumiem, priesteru šķīstību un menstruāciju laiku.

Mišnu ap mūsu ēras divsimto gadu apkopoja rabīns Jūda ha Nasi, bet tas vēl nebūt nebija viss – nākamos trīs gadsimtus rabīni aktīvi sprieda par Mišnu, cita starpā mēģinot visām Mišnas nostādnēm atrast pamatojumu torā, un rezultāts bija Gemara (Noslēgums vai Izpēte) – faktiski komentāri par Mišnu.

Mišna un Gemara kopā tad arī ir Talmuds (vai Talmūds, ja kādam tā patīk labāk) – tam ir vairākas versijas, un apjomīgākajā ir pat desmit tūkstoši lappušu. Pirmais Talmuds tika nodrukāts kaut kad sešpadsmitajā gadsimtā. Savukārt Tora un Talmuds kopā ir Halaha – Pieņemtais ceļš.

Tas vēl nav viss. Tāpat kā islāmā arī jūdiem ir savi ticības principi – turklāt nevis pieci, bet veseli trīspadsmit. Šie principi, ko divpadsmitajā gadsimtā noformulēja jūdu gudrais Maimonīds (pilnā vārdā Moše ben Maimons), ir – pasauli radījis Visaugstākais, viņš ir viens, bezķermenisks un bezgalīgs, pravietojumi ir patiesi, Mozus pravietojumi ir īpaši patiesi, Tora ir dota Mozum un paliks nemainīga līdz laiku beigām, Mesija atnāks (starp citu, gadu simteņiem ilgi ebreju gudro vīru svarīgākā nodarbe ir bijusi – mēģināt izrēķināt laiku, kad Mesijam īsti būtu jāierodas), mirušie augšāmcelsies, Dievs ir viszinošs un, tā sacīt, izsniedzošs pēc nopelniem, pielūgt drīkst tikai Viņu.

Turklāt kārtīgam jūdaistam, lai cik viņš arī nebūtu liberāls un iecietīgs, beigu galā nekas cits neatliek kā piekrist: ja mesija atgriezīsies un tiks atjaunoti sanhedrīni (kaut kas vidējs starp parlamentu un augstāko tiesu), tiem nāksies notiesāt uz nāvi visādus grēciniekus (saskaņā ar Veco Derību) – homoseksuāļus, raganas, sabata pārkāpējus, laulības pārkāpējus utt. Ar vārdu sakot, mēģiniet nu atrast kādu īpaši būtisku atšķirību no konservatīva musulmaņa...

Protams, ka, kā jau tas pienākas kārtīgai senai reliģijai, arī jūdaismā nav trūcis (un netrūkst) ne novirzienu, ne sektu, ne ķeceru. Farizeji – vienīgais no trim jūdaisma novirzieniem, kas gadsimtu gaitā izdzīvoja – tic, ka arī Mutvārdu Tora ir izsniegta Ābramam Sināja kalnā un ir tikpat svarīga kā rakstītā. Pārējie divi novirzieni bija sadukeji (saduķeji), kuriem vissvarīgākais bija Tempļa rituāli, un eseji (esēni), kuri bija skarbi, reālo pasauli noraidoši askēti.

Viduslaikos lielākoties ģeogrāfisku iemeslu dēļ izveidojās divas jūdaisma tradīcijas: Eiropas vidē bija aškenāzi, kuri bija īpaši cieti un sīksti savā „klasiskajā” ticībā, bet islāma pasaulē mita sefardi, kuri bija salīdzinoši elastīgāki. Savukārt mūsdienu jūdaismā, kā jau tas pienākas jebkurai reliģijai, ir reformisti, konservatīvie un ortodoksāļi.

Par ortodoksāļiem (un ultraortodoksāļiem) viss skaidrs, reformisti pieļauj sieviešu stāšanos rabīna postenī un jauktas (ebrejs plus neebrejs) laulības, par dažādiem tehniskiem sīkumiem nemaz nerunājot, savukārt konservatīvie pieļauj sprediķus citās valodās un ērģeļmūziku dievkalpojumos, taču pašos pamatos – apgraizīšana, svētā sestdiena un tamlīdzīgi – gan ir cieti kā klints.

Ebreju dažādība ir ne tikai reliģiskajā pārliecībā vien, – arī izcelsme liek vieniem ebrejiem uz otriem skatīties, maigi izsakoties, bez īpašām simpātijām. Papildus aškenaziem un sefardiem – oficiāli no Spānijas un Portugāles piecpadsmitajā gadsimtā padzīto ebreju pēctečiem – liela grupa ir mizrahimi, agrāk saukti par „austrumu ebrejiem”. Tie ir ebreji (vai par tādiem uzskatītie), kas uz Izraēlu pārcēlušies no arābu valstīm – Jemenas, Irākas, kā arī Persijas un Uzbekistānas.

Aškenazi uz mizrahimiem lūkojas ar vāji slēptu nepatiku, un sešdesmito gadu vidū pat Dāvids Ben–Gurions paziņoja, ka „Marokas ebrejs daudz ko ir aizguvis no Marokas arāba. Es nevēlētos šeit, Izraēlā, Marokas kultūru”. Lieki teikt, ka mizrahimi atbildēja ar to pašu, septiņdesmitajos gados viņiem jau bija pašiem sava Melno panteru kustība. Tiesa, mūsu dienās mizrahimi jau ir tīri labi integrējušies, apmēram piektā daļa ebreju laulību ir „jauktas” – starp aškenaziem un mizrahimiem, lai gan kopumā valstī augstāko izglītību iegūst apmēram trešā daļa aškenazu, taču tikai desmit procentu mizrahimu.

Ir arī mazākas grupiņas, vispirms jau „Beta Israel” – faktiski Etiopijas ebreji, kuri no šīs tolaik bada smagi skartās valsts tika masveidā izvesti divās operācijās 1985. un 1991. gadā ar skaistiem nosaukumiem – „Operācija Mozus” un „Operācija Zālamans”. Saskaņā ar oficiālo ideoloģiju varbūt tie ir mītiskā ķēniņa Zālamana pēcteči, kuram, kā „zināms”, bija dēka ar Sābas karalieni, bet varbūt – pēcteči tai grupiņai, kas Izraēļa tautas tuksneša klejojumu četrdesmitgadē pameta Mozu un devās uz dienvidiem.

Tad vēl ir arī samarieši – pat ne tūkstotis cilvēku, kuri esot Jāzepa cilšu pēcteči, – viņi runā arābiski, bet Dievu pielūdz senebreju valodā. Un vēl ir arī Āfrikas ebreju izraelīti – melnādainie amerikāņi, kuri, lūk, esot desmit pazudušo Izraēļa cilšu pēcteči. Viņu arī nav neko daudz – kādi trīs tūkstoši. Tad vēl arī savi četri tūkstoši čerkesu – un noteikti jau vēl kaut kādi, par kuriem man nekas nav zināms...

Skaidra lieta, ka šādam jūklim viena no iemīļotākajām nodarbēm ir strīdēšanās – cilvēkam no malas brīžam ir tīrais brīnums, kāpēc šī valsts sen nav izjukusi gabalgabalos, ņemot vērā, ka kopējais iespaids ir – viņi nav vienisprātis nekad un ne par ko. Dažas dienas vēlāk man sanāk būt leģendārajā Masadas kalnā – vietā, ar kuru saistītais stāsts lielākajai daļai pasaules tautu būtu pamats simtprocentīgam un totālam vēsturiskajam lepnumam.

Jūdu sacelšanās laikā zeloti – politiska ebreju dumpinieku kustība – bija cerējuši uz masu sacelšanos, bet ebreji kārtējo reizi ne par ko nebija vienisprātis, un rezultātā dumpinieku pēdējo cietoksni Masadā aizstāvēja tikai deviņsimt sešdesmit cilvēku. Nemiernieki, romiešu aplenkti, izvēlējās labāk paši atņemt sevi dzīvību nekā padoties, un viņu vadonis Elezars ben Jeirs vēl vēsturei atstāja šādus vārdus – kas to lai zina, autentiskus vai vēlāk piedomātus:

„Tā kā mēs sen atpakaļ esam nolēmuši nekad nekalpot romiešiem vai jebkam citam, izņemot Pašu Dievu, Kurš vienīgais ir īstais un taisnais cilvēces Pavēlnieks, ir pienācis laiks, kas liek mums darbos īstenot šo lēmumu... Mēs bijām pirmie, kas sacēlās, un mēs esam pēdējie, kas cīnās pret viņiem; un es varu tikai slavēt to, ko Dievs mums ir devis, – ka joprojām ir mūsu spēkos mirt drosmīgi un brīviem.”

Taču ebreji nav vis kaut kāda tur parastā tauta. Vēl pavisam nesen armijas rekrūši tika vesti uz īpašu ceremoniju Masadas kalna virsotnes laukumā, zvērot, ka „Masada nekad vairs nekritīs”. Nu vairs ne – jo atradās pietiekami daudz cita viedokļa pārstāvju, kuri paziņoja, ka šis nemaz nav tik labs un pareizs piemērs: ja visi ebreji būtu rīkojušies kā Masadas aizstāvji, nebūtu vairs izdzīvojušo ebreju, kuri atgrieztos Cionas zemē un dibinātu Izraēlas valsti...

Lūk, tā tas viss ir. Bet kā tas viss beigsies? Man nav ne mazākās jausmas. Vēl vairāk – es ļoti labi saprotu arābus, un es ļoti labi saprotu ebrejus. Ja es būtu ebreju vietā, es neieredzētu arābus par visu to, ko viņi ir sadarījuši, un par to, ka viņi mīt uz manas vēsturiskās zemes, un vēlētos, lai visi viņi izčibētu. Ja es būtu arābu vietā, es neieredzētu ebrejus par visu to, ko viņi ir sadarījuši, un par to, ka viņi mīt uz manas vēsturiskās zemes, un vēlētos, lai visi viņi izčibētu. Bet man nav ne mazākās jausmas, kā to var atrisināt citādi kā vienīgi – ja vieni pilnībā iznīcina otrus.

Ir tāds Benijs Moriss, cilvēks jau gados – dzimis reizē ar neatkarīgo Izraēlas valsti 1948. gadā, vēstures profesors Ben–Guriona Negēvas universitātē. 2004. gada janvārī viņam bija plaša intervija „Ha'aretz Friday Magazine” – tik skarba un tik lielā mērā sakrītoša ar visu to, ko šajā svētajā un nolādētajā zemē ir sanācis redzēt un saprast man, ka atļaušos pārstāstīt tās būtiskākās tēzes:

„Ben–Gurions lieliski saprata, ka nevar pastāvēt ebreju valsts ar lielu un naidīgu arābu minoritāti tās vidū. Un viņam bija taisnība – ja viņš tā nebūtu rīkojies, ebreju valsts nebūtu sākusies. No tā nebija iespējams izvairīties. Nepadzenot arābus, ebreju valsts nebūtu.

Sabiedrība, kuras mērķis ir jūs nogalināt, liek jums to iznīcināt. Kad izvēle ir – iznīcināt vai tikt iznīcinātam –, labāk ir iznīcināt. Vēsturē gadās apstākļi, kas attaisno etnisko tīrīšanu. Protams, divdesmit pirmajā gadsimtā tas ir absolūti nepieņemami, bet, kad izvēle ir starp etnisku tīrīšanu un jūsu tautas iznīcināšanu – genocīdu, priekšroku nākas dot etniskai tīrīšanai.

Es jūtu līdzi gan palestīniešu cilvēkiem, kuri piedzīvoja smagu traģēdiju, gan bēgļiem. Bet, ja vēlme nodibināt šeit ebreju valsti bija likumīga, nebija citas izvēles. Nebija iespējams atstāt valstī milzīgu piekto kolonnu. Bija nepieciešams iztīrīt no arābiem robežjoslas un galvenos ceļus, un agresīvos ciematus.

Galu galā arābiem ir liela planētas daļa. Arābiem pasaulē ir divdesmit divas valstis. Ebreju tautai nebija pat vienas valsts. Līdz ar to nepieciešamība radīt šo valsti šajā vietā bija lielāka nekā netaisnība, kas tika nodarīta palestīniešiem, viņus padzenot. Pat lielā Amerikas demokrātija nebūtu tikusi radīta bez indiāņu iznīcināšanas.

Ebreji patiesībā vēl uzvedās ļoti labi. Ļoti iespējams, ka šī vieta būtu klusāka un izbaudītu daudz mazāk ciešanu, ja šis jautājums būtu izlemts reizi par visām reizēm un ja Ben–Gurions būtu etniski iztīrījis visu valsti – līdz pat Jordānas upei. Vēl var izrādīties, ka tā bija viņa fatālā kļūda. Ja viņš būtu veicis pilnīgu iztīrīšanu – un nevis daļēju –, viņš būtu devis Izraēlas valstij stabilitāti paaudzēm ilgi. Ja stāsta beigas izrādīsies ebrejiem drūmas, tas būs tāpēc, ka Ben–Gurions nepabeidza pārcelšanu 1948. gadā. Jo viņš atstāja lielu demogrāfisko rezervi Rietumkrastā un Gazā, un pašā Izraēlā

Pašlaik tas nav iespējams. Pasaule to neatļaus, arābu pasaule to neatļaus, tas iznīcinās ebreju sabiedrību no iekšpuses. Bet citos apstākļos, apokaliptiskos apstākļos, kuri var gadīties piecos vai desmit gados, var saskatīt masu padzīšanas. Ja Izraēla izrādīsies situācijā ar kodolieročiem tai visapkārt vai ja sāksies vispārējs arābu uzbrukums Izraēlai un arābi izraēliešu aizmugurē apšaudīs konvojus, kas dodas uz fronti, tad masu padzīšanas būs ļoti saprātīgas. Pat būtiskas.

Izraēlas arābi ir bumba ar laika degli. Viņi ir ienaidnieka emisāri izraēliešu vidū. Viņi ir potenciāla piektā kolonna. Gan demogrāfiski, gan drošības jomā viņi var sagraut valsti.

Ideoloģiski ir atbalstāms divu valstu izveides risinājums. Tā ir vienīgā alternatīva ebreju izdzīšanai vai palestīniešu izdzīšanai, vai totālai iznīcībai. Bet praktiski tas nav iespējams. Vismaz trešā daļa palestīniešu publikas un vismaz trešā daļa katra palestīnieša sirds to nepieņems. Pēc īsa pārtraukuma terorisms atkal sāksies, un karš turpināsies.

Tas ir smagi. Mūsu paaudzes laikā miera nebūs. Risinājuma nebūs. Gan ebreji, gan arābi ir nolemti dzīvot zobena ēnā. Grūti teikt, vai tagadējās paaudzes bērni gribēs dzīvot vietā, kur nav cerības. Pat, ja Izraēla netiks iznīcināta, desmitiem gadu viņi neredzēs labu, normālu dzīvi.

Pašnāvnieku spridzināšanās nav izolēti akti, tās pauž palestīniešu tautas apņemšanos. Tas ir tas, ko vēlas lielākā daļa palestīniešu. Ir ļoti labi saprotami šī ienaida iemesli. Palestīnieši atmaksā ne tikai par vakardienas notikumiem, bet arī par Nakbu.

Bet tas nav pietiekams izskaidrojums. Eiropas varas apspieda Āfrikas tautas ne mazāk kā ebreji palestīniešus, bet nav redzams afrikāņu terorisms Londonā. Vācieši ebrejus nogalināja daudz vairāk, nekā ebreji nogalināja palestīniešus, bet ebreji nespridzina autobusus Minhenē un Nirnbergā. Tā ka te ir kaut kas cits, kaut kas dziļāks, kam ir sakars ar islāmu un arābu kultūru.

Islāmā ir dziļa problēma. Tā ir pasaule, kuras vērtības ir atšķirīgas. Pasaule, kurā cilvēka dzīvībai nav tās pašas vērtības, kāda tai ir Rietumos. Pasaule, kurā brīvība, demokrātija, atklātība un radošums ir sveši. Pasaule, kura padara tos, kas nav islāma nometnes daļa, par likumīgu medījumu.

Arī atriebība šeit ir svarīga. Atriebībai ir centrālā vieta arābu cilšu kultūrā. Līdz ar to cilvēkus, ar kuriem mēs karojam, un sabiedrību, kas viņu sūta, morāli nekas neapvalda. Ja viņi tiks pie ķīmiskiem vai bioloģiskiem, vai kodolieročiem, viņi tos izmantos. Ja tas būs iespējams, viņi arī īstenos genocīdu.

Izraēlai ir jācenšas dziedēt palestīniešus. Varbūt gadu gaitā Palestīnas valsts radīšana palīdzēs dziedēšanas procesam. Bet pagaidām, kamēr zāles nav atrastas, viņi ir jātur tā, lai viņiem neizdotos ebrejus nogalēt.

Viņiem ir jāuzbūvē kaut kas līdzīgs būrim. Jā, tas izklausās briesmīgi. Tas ir patiesi nežēlīgi. Bet nav izvēles. Tur ir mežonīgs dzīvnieks, kas ir jāiesprosto tā vai citādi. Šeit ir civilizāciju sadursme. Rietumi atgādina Romas impēriju ceturtajā, piektajā un sestajā gadsimtā. Barbari tai uzbrūk, un viņi arī var to iznīcināt.

Viņu iepriekš pieminētās vērtības ir barbaru vērtības – attieksme pret demokrātiju, brīvību, atklātību; attieksme pret cilvēka dzīvību. Šajā ziņā viņi ir barbari. Arābu pasaule, kāda tā šodien ir, ir barbariska.

Musulmaņu masveida ieplūšana Rietumos un apmešanās tur rada bīstamu iekšēju draudu. Līdzīgs process notika Romā. Viņi ielaida barbarus, un tie sagrāva impēriju no iekšienes. Un Izraēla ir pirmajā līnijā. Tieši tāpat kā krustneši Izraēla ir Eiropas ievainojamākā daļa šajā vietā.

Izraēlas iznīcināšanas iespēja reāli pastāv. Viss cionistu projekts ir apokaliptisks. Tas eksistē naidīga vidē, un zināmā mērā tā pastāvēšana ir nepamatota. Nebija pamata, lai tas izdotos 1881. gadā, un nebija pamata tam izdoties 1948. gadā, un nav pamata, lai tas izdotos tagad. Taču tas ir ticis tik tālu. Zināmā mērā tas ir brīnumaini.

Nē, cionisms nebija kļūda. Vēlme radīt šeit ebreju valsti bija leģitīma, pozitīva. Taču, ņemot vērā islāma raksturu un arābu nācijas raksturu, bija kļūda domāt, ka būs iespējams radīt mierīgu valsti, kas dzīvo harmonijā ar apkārtējiem. Kas atstāj divas iespējas – vai nu cietsirdīgs, traģisks cionisms vai arī cionisma beigas.

Nākas domāt par Armagedonu. Tas ir iespējams. Nākamajos divdesmit gados te varētu būt kodolkarš, un iznīcība varētu būt šī procesa beigas. Tās varētu būt cionistu eksperimenta beigas. Un tas ir tas, kas patiešām nospiež un biedē.”

Tie nav viena pustraka žīdu onkuļa murgi. Viss manis redzētais liek domāt, ka tas ir pat ļoti iespējams. Ideja par izredzēto tautu bija ļoti laba un efektīva, un arī tagad ebreju „nacionālā vēsture” mēģina aizvietot mirstošo jūdu reliģiju. Bet vai ar to pietiks, lai ebrejus pārliecinātu palikt ebrejiem? It īpaši, ja Jeruzalemē jau vairāk nekā trešā daļa iedzīvotāju ir arābi un demogrāfiskajās sacīkstēs ebreji viennozīmīgi zaudē.

Izraēlas valsts gan ir pieradusi dzīvot uz savu spēju un iespēju robežas, bet, kā vēsta kāda vietējās preses publikācija, „pati ebreju valsts ekonomikas uzbūve ir satriecoši neloģiska un neekonomiska. Izraēla – tā ir slēgta, tirgus tipa sociālistiska ekonomika, kas pakļauta reliģiskiem likumiem un iekšpartiju konkurences garam. Jau pats fakts, ka šeit tā arī līdz galam nav nodalīta valsts un reliģija, nodara ekonomikai milzīgu kaitējumu”.

Kas pilnīgi paradoksāli – Izraēlas valsts vairs arī nemaz nav ieinteresēta savu „tautas brāļu” atgūšanā tēvzemes ārēs. „Nekas nevar Izraēlai nodarīt lielāku kaitējumu kā visu planētas cionistiski noskaņoto struktūru masu pārcelšanās uz Svēto zemi. Izraēlai nesalīdzināmi izdevīgāka ir to tālāka atrašanās „trimdā”, tiešā rietumu pasaules varas centru un masu informācijas līdzekļu tuvumā. Pēc visa spriežot, tās arī pašas dod priekšroku savai liberālajai, bagātajai un ērtajai „diasporai”,” skaidro neērtais un nepareizais Šlomo Zands.

Ak, jā, un pats galvenais – gadu desmitiem un simtiem te katru mīļu dienu netaisnība rada netaisnību, kas rada netaisnību, kas rada netaisnību, kas rada vēl lielāku netaisnību, un tam nav redzams ne gala, ne malas. Savulaik Ziemeļkorejā mani izbrīnīja, kā vadoņu kulta vajadzībām ir pārstādītas simtgadīgas priedes, – izrādās, Rietumkrastā ebreju nometņnieki savu jauno ciematu vajadzībām tieši tāpat ir rīkojušies ar simtgadīgiem olīvkokiem no arābu dārziem.

Ja es būtu arābs, es ietu un galinātu šos okupantus, kuri man atņēmuši manu senču zemi. Ja es būtu ebrejs, es ietu un galinātu šo mežoņu baru, kas grib atņemt man manu senču zemi, ko mani tautas un ticības brāļi no tuksneša ir pārvērtuši par ziedošu dārzu. Bet kā cilvēks no malas es neredzu, kā to var atrisināt citādi kā ar vienas puses pilnīgu iznīcību. Nu, vai arī abu.

Novērtē šo rakstu: