"Džendera" problēma un sievietes izpratne Stambulas konvencijā

Viens no publiski izteiktiem reliģisko līderu un politisko aktīvistu iebildumiem un viens no ratifikācijas politiskā atbalsta trūkuma iemesliem ir bijusi sievietes izpratne konvencijā jeb, izmantojot kolorītāku apzīmējumu, t. s. džendera problēma. Tiek apgalvots: ja Stambulas konvenciju ratificēs, tad "konvencija ar savu džendera definīciju pavērs legālu ceļu sajukumam bērnu un jauniešu galvās attiecībā uz viņu dzimumu, uz dzimumu savstarpējām attiecībām un viņu personības veidošanos".¹

Lai gan Eiropas Padome mudina piemērot Stambulas konvenciju arī attiecībā uz ģimenē izdarītu vardarbību, kura vērsta pret vīriešiem un bērniem, tomēr no konvencijas teksta ir skaidrs, ka tās primārais mērķis ir vardarbības novēršana tieši pret sievietēm. Lai pareizi izprastu un piemērotu konvenciju, ir pamats jautāt, kāds saturs piepilda jēdzienu "sieviete" Stambulas konvencijā. Kāda koncepcija stāv aiz jēdziena "sieviete" izpratnes?

Stambulas konvencijas 3. panta "Definīcijas" "c" punktā skaidrots, ka "ar terminu "dzimums" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Savukārt šī paša panta "d" punktā norādīts, ka ""ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm" ir vardarbība, kas vērsta pret sievieti tāpēc, ka viņa ir sieviete, vai vardarbība, kura nesamērīgi skar sievietes".

Tātad formāli Stambulas konvencijas izpratnē sieviete ir konkrētā kultūras kontekstā sociāli konstruēta dzimumloma, kurā sievietei tiek piedēvēts noteikts uzvedības, nodarbošanās un īpašību modelis. Stambulas konvencija nedod galīgu sievietes definējumu, bet norāda, ka šis jēdziens ir piepildāms ar saturu konkrētas kultūras ietvaros. Konvencija neizmanto bioloģiskās pazīmes, lai definētu sievieti, līdz ar to pamatoti varētu teikt, ka bioloģiskiem faktoriem nav primāras nozīmes, lai konstatētu personas atbilstību sievietes statusam.

Bioloģiski definējams vīrietis, kurš, piemēram, sievietei piedēvējamas uzvedības vai sievietei raksturīga apģērba izvēles dēļ (un tieši šī iemesla dēļ) nokļūtu vardarbības upura lomā, ietilptu Stambulas konvencijas aizsardzības tvērumā. Iespējams, ka tieši šis aspekts satrauc konvencijas ratifikācijas oponentus.

Jāatzīst, ka sievietes izpratne nenoliedzami ir izaicinošs un feminisma studijās problematizēts jautājums, uz kuru nav tik vienkārši atbildēt. Jā, patiesi, viena no jēdziena "sieviete" izpratnes pieejām varētu balstīties bioloģiskos faktoros, piemēram, dzimumorgānu veidā vai hromosomu vai hormonu līmenī. Pat ja mūsdienu medicīna piedāvā tehnoloģijas, lai transformētu cilvēka bioloģiskās pazīmes, kas raksturo piederību noteiktam dzimumam, var palikt pie sievietes izpratnes šādā kategorijā.

Tomēr Stambulas konvencija nerisina, un tās mērķis nemaz nav risināt bioloģiskas problēmas. Konvencija definē sievieti tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams konvencijas mērķu sasniegšanai, proti, vardarbības pret sievietēm novēršanai.

Ja pieturas pie klasiskā nošķīruma starp dabu un kultūru, vardarbība kā apzināta darbība pieder vienīgi pēdējai kategorijai. Vardarbība nav bioloģiska, bet kultūrā iespējama un definēta norise. Vardarbība pati par sevi ir kultūras notikums, kur bioloģijai nav nekādas nozīmes vai arī tai ir vienīgi sekundāra nozīme (piemēram, fiziska spēka pārākums starp dzimumiem). Vardarbības cēloņus nevar atvedināt no t.s. dabas, un tā nevar tikt izskaidrota bioloģijas terminos.

Vardarbība pret sievieti tāpat kā jebkurš cits noziegums ir kultūras parādība (jā, kultūra nav tikai ideāltipiskie modeļi!), līdz ar to šāda veida vardarbību var analizēt ar vispārējām kultūras izpētes metodēm. Proti, vardarbība ir kultūras notikums, un tā tiek pamatota (attaisnota) noteiktā kultūras sistēmā. Arī sieviete kā vardarbības upuris ir daļa no šīs kultūras, kurā vardarbība tiek īstenota. Sieviete upuris ir kultūras fenomens, jo vardarbība pret to tiek vērsta, tieši balstoties uz noteiktām kultūras praksēm un sievieti kā kultūras praksē attaisnotas vardarbības mērķi.

Konvencijas mērķis ir izskaust kultūrā sakņotu vardarbības attaisnojumu pret sievieti jeb apkarot nevēlamas kultūras prakses. Tāpēc Stambulas konvencijas tvērums ir kultūra noteiktā sabiedrībā, nevis bioloģiskas norises pašas par sevi. Kultūra netiek atvedināta uz bioloģisku raksturojumu, bet tiek izprasta tās iekšējā sistēmā.

Kultūras studijas kopumā ir pārsteidzošas ar to, ka atsedz mūsu centienus tik daudzus kultūras elementus atvasināt no t.s. dabas jeb objektīvās realitātes. Vispirms paši konstruējam un tad reducējam uz dabu, kas it kā šo rīcību šķietami stingrā nozīmē attaisno jeb padara par "dabisku". Bet tā ir mūsu priekšstatu vienkāršošana, lai atvieglotu domāšanas modeļus. Mums nav darīšanas ne ar ko citu kā mūsu pašu konstruētiem priekšstatiem par dzimumiem un to savstarpējām attiecībām.

Iepriekš minētais pats par sevi pamato, kādēļ Stambulas konvencijas autori sekojuši sievietes izpratnei noteiktas kultūras kontekstā, nevis sievietes definēšanai bioloģiskās kategorijās. Konvencijas mērķis ir transformēt noteiktas kultūras prakses, kuras nav atvedināmas uz bioloģiskiem raksturlielumiem, un arī sievietes kā vardarbības upuris tiek konstruētas kultūras kontekstā.

Reflektējot par sievietes izpratni Stambulas konvencijā, jāatzīmē vēl kāds būtisks apstāklis, kas saistīts ar patriarhālo varas sistēmu un varas attiecībām kā tādām. Konvencijas preambulā šis apstāklis ir ieskicēts ar norādi uz to, ka "vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes", kā arī tēzi, ka "vardarbība pret sievietēm ir viens no svarīgākajiem sociālajiem mehānismiem, kura dēļ sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem".

Feminisma filozofe un dzimumu teorētiķe Džūdita Batlere (Judith Pamela Butler, 1956) norāda, ka lielākoties feminisma teorija ir vadījusies no pieņēmuma, ka pastāv kāda caur sieviešu kategoriju izprotama identitāte, kas ne tikai pamato feminisma intereses un mērķus diskursā, bet arī veido subjektu, kuram tiek meklēta politiskā reprezentācija.² Citējot Mišelu Fuko, Dž. Batlere arī atsaucas uz to, ka varas tiesiskās sistēmas rada subjektus, ko pēc tam reprezentē. Varas struktūru regulēti subjekti, būdami tām pakļauti, veidojas, definējas un atražojas saskaņā ar šo struktūru prasībām. Feminisma subjektu – sieviešu kategoriju – rada un ierobežo tās pašas varas struktūras, caur kurām tiek meklēta emancipācija.

Jēdziens "vardarbība" valodas līmenī veidojas no vārdiem "vara" un "darbība". Patriarhālā sabiedrībā vai vismaz šāda tipa ģimenes modelī sievietes pozīcija ir raksturojama no varas perspektīvas. Citiem vārdiem, sieviete neatkarīgi no tās gribas ir iesaistīta varas attiecībās, kur tai ir noteikta loma un ierobežojumi. Šis novietojums varas laukā arī konstruē sievietes izpratni – padara par to, kas izsaka sievietes būtību konkrētajā kultūrā.

Tas sasaucas ar Dž. Batleres pozīciju, ka sievietes jēdziena konstruēšana notiek patriarhālas varas sistēmas kontekstā. Tā kā vardarbība pret sievieti dzimst un arī tiek uzturēta patriarhālas varas situācijā, ir saprotami, ka Stambulas konvencijas autori ir izvēlējušies tieši kultūrā balstītas izpratnes pieeju sievietes definēšanai.

Kā minēts, vardarbība pret sievieti norisinās noteiktā kultūras sistēmā, kura attaisno un pamato vardarbību pret sievieti. Šī iemesla dēļ konvencija sievietes jēdzienu konstruē caur konkrētas kultūras perspektīvu. Stambulas konvencija pēc būtības definē sievieti tajās pašās konceptuālajās kategorijās, kurās norisinās sociāli izskaužamā rīcība – vardarbība pret sievieti.

Stambulas konvencija faktiski adresēta partriarhālajai varai, lai šajā sistēmā imperatīvi noteiktu tās robežas. Lai gan Stambulas konvencija aizsargā sievietes, tā vēršas pie patriarhālās varas turētājiem, kuri izmanto noteiktu varas pozīciju pret sievietēm, un novelk sarkanās līnijas minētās varas pozīcijai. Konvencija neizvirza ambīcijas pilnībā atcelt šo bināro varas sistēmu (kā to, piemēram, vēlas Dž. Batlere un no kā galu galā baidās konvencijas ratifikācijas oponenti), bet tā pēc būtības ir vērsta uz to, lai savaldītu un ierobežotu patriarhālās varas sistēmu ar mērķi nepieļaut vardarbību pret sievieti – subjektu tādā izpratnē, kā tas ir definēts šajā binārās varas sistēmā.

1. Rudevska B. Neomarksisti vīrieti padarījuši par visa ļaunuma sakni. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/323009-baiba-rudevska-neomarksisti-virieti-padarijusi-par-visa-launuma-sakni

2. Batlere Dž. Dzimtes nemiers. Feminisms un identitātes graušana. Rīga: Mansards, 2012, 13. lpp.

Novērtē šo rakstu: