"Dedz, maita, dedz!"

Jumts ir liesmās!

Pieņemu, ka ikviens no jums būs dzirdējis par klimata pārmaiņām un ar tām saistītajiem riskiem. Zināsiet arī to, ka galvenais cilvēku ieguldījums šajās pārmaiņās ir CO2 koncentrācijas palielināšanās atmosfērā, kas savukārt ir sekas fosilo energoresursu izmantošanai. No tā tad arī izriet galvenais klimata pārmaiņu mazināšanas mērķis - samazināt CO2 emisijas.

To dzirdējuši būsiet ne tikai jūs, bet arī lēmumu pieņēmēji, jo zinātnieki un nu jau ne tikai zinātnieki par to turpina atgādināt, aicinot uz rīcību klimata pārmaiņu mazināšanai. Lūk, piemēram, Pasaules ekonomikas foruma risku izvērtējumā ar klimata pārmaiņām saistīti divi visdraudošākie riski nākamajiem desmit gadiem (sk. šeit). IPCC aicina mazināt emisijas jau tagad (sk. šeit), lai vēl paspētu izvairīties no katastrofālām klimata pārmaiņām.

Taču zinātnieku un citu ekspertu balsis visbiežāk ir kā auto parkošanās sensori - pīkst arvien skaļāk un trauksmaināk, kamēr lēmumu pieņēmēji droši turpina braukt, neraugoties uz draudošajām briesmām. CO2 koncentrācija atmosfērā turpina palielināties, Zeme turpina sasilt.

Cerību, ka kaut kas varētu mainīties uz labo pusi, devis Eiropas Savienības nospraustais Zaļais kurss, kura viens no mērķiem ir panākt klimata neitralitāti līdz 2050. gadam (t.i., neradīt vairāk emisiju, nekā spējam piesaistīt). Protams, ar to vien nebūs līdzēts. Ja tev ūdens vannā plūst pāri malām, nepietiks ar to, ka laidīsi tajā tikpat ūdens, cik no vannas iztek. Vannas istaba applūdīs šā vai tā. Taču klimata neitralitāte vismaz ir pirmais solis.

Piemetam kūdru?

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā beidzot atvēris acis, ka mēs nedrīkstam Krievijai maksāt naudu. Tā kā lielu daļu Latvijā izmantoto fosilo energoresursu līdz šim esam pirkuši no Krievijas, šo tirdzniecības saišu saraušanai vajadzētu nākt par labu arī Latvijas ceļam uz klimata pārmaiņu mazināšanu, veicinot atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Bet...

Te kā velniņš no kastes izlec ideja, ka Krievijas naftu un gāzi mēs varētu aizstāt ar kaut ko vēl kaitīgāku - kūdru. Tas tak mums vietējais resurss, turklāt vēl atjaunojas! Un klimata pārmaiņu mazināšanas mērķi tiek pārvērsti enerģētiskās neatkarības mērķos - ne vairs mazināt CO2 koncentrāciju atmosfērā, bet dedzināt vienalga ko, ka tik vietējo. Zemāk viens attēls, kas uzskatāmi parāda, ka, no CO2 emisiju viedokļa raugoties, kūdras izmantošana enerģijas ieguvē ir apmēram pats sliktākais, ko mēs varētu izvēlēties. Dažādos ziņojumos un pētījumos konkrētie skaitļi var atšķirties, bet lielā bilde paliek tā pati. Skat.: : https://www.volker-quaschning.de/datserv/CO2-spez/index_e.php

Kūdra nāk no purviem

Kūdru iegūst purvos. No ģeoloģiskā viedokļa raugoties, par purviem Latvijā tiek uzskatītas teritorijas, kur kūdras slāņa biezums ir vismaz 30 centimetri. Ātrums, ar kādu kūdra veidojas, var atšķirties gan dažādos purvos, gan, apstākļiem mainoties, vienā un tajā pašā purvā, bet dažādos avotos minēts, ka Latvijā kūdra veidojas ar vidējo ātrumu 1-2 mm gadā. Tātad iepriekš minētie 30 centimetri kūdras, kas vajadzīgi, lai teritorija vispār skaitītos purvs, izveidojas 150-300 gados.

Šādas purva kritērijus knapi sasniegušas vietas gan nav mērķis kūdras ieguvei. Sedas purvā pirms tā izstrādes kūdras slāņa vidējais biezums bija 3 metri. Cenas tīrelī vidējais kūdras slāņa biezums ir 4,3 m, Kaigu purvā - 5,3 m. Tātad mēs runājam par gadu tūkstošiem, kas bijuši nepieciešami, lai purvi izveidotos līdz pašreizējam stāvoklim. Bet šo kūdras krājumu, kas veidojies gadu tūkstošos, mēs varam sadedzināt un pārvērst CO2 emisijās laikā, kas pret purva attīstības laika mērogiem ir viens mirklis.

Kūdras ieguves lobijs mēdz uzsvērt, ka kūdra atjaunojas. Jā, piemērotos apstākļos (kādi pēc purva izstrādes var arī nerasties) atjaunojas gan, bet vēlreiz apdomājiet laika mērogus - mums nākamo trīsdesmit gadu laikā jāpanāk oglekļa neitralitāte, bet mēs apsveram iespēju palaist gaisā CO2, ko atpakaļ varēsim dabūt vairāku tūkstošu gadu laikā (un arī tikai tad, ja paveiksies).

Savukārt, ja purvs netiktu norakts, tas arvien turpinātu lēnām, bet ilgstoši piesaistīt oglekli. Tātad, iegūstot un sadedzinot kūdru, mēs ne tikai radām lielas emisijas, bet arī mazinām mūsu iespējas oglekli piesaistīt un tā dodam dubultu triecienu mūsu centieniem mazināt klimata pārmaiņas.

"Bet mēs iegūstam kūdru mazākā apjomā, nekā tā atjaunojas!" pacelsies kāda rociņa auditorijā. Jā, neskartie purvi, kā jau minēju, arvien turpina piesaistīt oglekli. Kamēr šo neskarto purvu ir pietiekami daudz, tajos kūdra tiešām var uzkrāties lielākā apjomā, nekā citos purvos tā tiek iegūta. Taču tas nekādā mērā nemaina iepriekš minēto - dedzinot kūdru, mēs radām emisijas, kuru varēja nebūt, apturam piesaisti, kura varēja turpināties, un līdz ar to turpinām kāpināt CO2 koncentrāciju atmosfērā.

Taču purvu norakšana un kūdras dedzināšana nenozīmē tikai emisiju palielināšanu laikā, kad mums tās vajadzētu samazināt. Mēs iznīcinām ne tikai ārkārtīgi svarīgu oglekļa krātuvi (globāli purvos ir uzkrāts vairāk oglekļa nekā mežos), bet arī ekosistēmu - mājvietu virknei augu un dzīvnieku sugu, tostarp apdraudētu un aizsargājamu. Turklāt purvi arī palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām, mazinot gan plūdu, gan sausuma riskus, un sniedz arī citus ekosistēmu pakalpojumus (ogošanas iespējas, tūrisms, ūdens attīrīšana u.c.). Ne velti tagad citur pasaulē domā, kā atteikties no kūdras izmantošanas, lai saglabātu vēl neskartos purvus, un iegulda līdzekļus tajā, lai degradētos purvus atjaunotu (sk., piemēram, šeit).

Lai deg!

Skaidrs, ka tagad Krievijas izraisītā kara dēļ mums ir nepieciešami ātri risinājumi, lai aizstātu Krievijas fosilos energoresursus, taču klimata pārmaiņas nav uz kara laiku apstājušās. Kūdras dedzināšana, kas var šķist ātrs risinājums, būs ar ļoti ilgām negatīvām sekām. Laikā, kad mums vajadzētu domāt, kā iegūt enerģiju, radot pēc iespējas mazākas emisijas, mesties uz kūdras dedzināšanu ir apmēram tas pats, kas nodedzināt savu māju, lai sasildītos - būsim enerģētiski neatkarīgi, vienu brīdi pat būs silti, tomēr tas nenozīmē, ka šāda pieeja būtu prātīga. Taču mēs gribam nedomāt par rītdienu. Tagad mēs gribam dejot ap degošo māju un dziedāt: "The roof, the roof, the roof is on fire..."

Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu: