"Citadeles" atdāvināšana: „bāleliņi” bijuši cieši klāt jau kopš pirmsākumiem

Nepatīkamie jautājumi

„Vai varat pateikt, kas tieši bija tās personas, kas Jūs vai Jūsu uzņēmumu Ripplewood informēja par iespēju piedalīties konkursā, lai varētu iegādāties AS Citadele banka akcijas? Vai Jūs par to kāds informēja rakstiski, vai informācija bija tikai mutiska?

Vai ir bijis tā, ka laika posmā no 2013.gada līdz 2014.gadam Jūs esat ticies, sarakstījies, sarunājies klātienē vai telefoniski ar kādu no šiem cilvēkiem – Edgaru Jaunupu, Valdi Siksni, Druvi Mūrmani, Uldi Mierkalnu, Māri Martinsonu?

Ja esat to darījis, tad par ko jūs komunicējāt? Vai šajā pašā laika periodā Jums ir nācies tikties vai citādā veidā kontaktēties ar tā laika politiķiem Laimdotu Straujumu, Raimondu Vējoni un Valdi Dombrovski?”

Pirms četriem mēnešiem saņemot šos jautājumus, kas bija adresēti kādreizējam investoru konsorcija vadītājam, tagadējam AS Citadele banka padomes priekšsēdētājam Timam Kolinsam, bankas korporatīvo komunikāciju daļas darbinieks Āris Dreimanis vispirms pavēstīja: „Centīsimies palīdzēt.”

Taču tad viss mainījās. „Mēģināju Jums palīdzēt, tomēr tas nav tik elementāri, kā varētu likties. Banka nevar izdomāt atbildes uz vienam no akcionāriem uzdotiem jautājumiem,” skanēja bankas pārstāvja atbilde, vēl apliecinot, ka „no Citadeles puses sagatavosim komentāru”.

Nekāds komentārs tā arī netika sagatavots, savukārt uz norādi, ka jautājumi tiek uzdoti nevis „vienam no akcionāriem”, bet gan bankas padomes priekšsēdētājam, kredītiestādes pārstāvis jau uzstājīgi pieprasīja – vispirms atsūtiet publikāciju!

„Vai varat izskaidrot, ko tieši Jūs rakstāt? (..) Atsūtiet, lūdzu, šo sagatavoto rakstu, lai var redzēt konkrētus apgalvojumus un stāstus, ko piedāvājat komentēt,” – tāda bija jaunā bankas nostāja. Nekādi T. Kolinsa skaidrojumi tā arī netika sniegti līdz pat oktobra sākumam, neraugoties uz vairākkārtējiem atgādinājumiem.

Nevis konsultanti, bet partneri un kompanjoni

Tikpat strikti klusējot un no komentāriem atsakoties arī citām darījuma gatavošanā iesaistītajām personām, arī par leģendāro „vietējo bāleliņu” līdzdalību Citadeles akciju kontrolpaketes pircēju rindās līdz šim ir ticis runāts tikai pieļāvuma formā un ar atsauci uz neoficiāliem avotiem.

Pēc kratīšanām ar uzņēmēju M. Martinsonu saistītā uzņēmumā 2014. gada jūlijā publiski tika izteikts pieļāvums, ka Ripplewood bankas pārdošanas otrajā piedāvājumu kārtā varētu „startēt bez tā dēvētā „latviešu kapitāla””. Taču runa bija par to, ka „bāleliņi” varētu būt piesaistīti tikai un vienīgi kā oficiāli konsultanti.

Tad arī pirmoreiz tika pieminēts, ka šis konsultants varētu būt divu izbijušu Nordea bankas un Parex bankas vadošu darbinieku Valda Sikšņa un Druvja Mūrmaņa dibināta finanšu un investīciju kompānija SIA Callidus Capital. Tomēr nekādi oficiāli komentāri netika sniegti arī pēc uzņēmuma publiskās pieminēšanas.

V. Siksnis, kas, kā rāda Lursoft dati, 2015. gadā šķīries no viņam oficiāli piederējušajiem 50% šīs SIA kapitāldaļu un tagad tos kontrolē netieši – caur SIA VSCAP, joprojām ir uzņēmuma valdes priekšsēdētājs, taču arī pašlaik viņš nevēlas sniegt atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

Tikmēr Pietiek rīcībā esošs dokuments, ko V. Siksnis parakstījis 2014. gadā, pirmoreiz skaidri apliecina – „bāleliņi” ir bijuši nevis vienkārši konsultanti, bet sevi uzskatījuši par faktiski pilnvērtīgiem amerikāņu partneriem un kompanjoniem, kopā tiecoties pēc kārotās bankas akciju kontrolpaketes.

Vienošanās par Citadeles pīrāgu

Šis dokuments ir V. Sikšņa un Ripplewood Advisors LLC izpilddirektora Kristofera Minetiana 2014. gada 15. aprīlī parakstīts „indikatīvo nosacījumu uzskaitījums, kas raksturo provizorisko sadarbību starp Ripplewood Advisors LLC un Callidus Capital, kopīgi iegūstot Citadele bankas akcijas Latvijā”.

Kā rāda „indikatīvo nosacījumu uzskaitījums”, abi uzņēmumi vienojušies par to, ka centīsies kopīgiem spēkiem iegūt Citadele bankas akciju paketi – „vismaz 75% mīnus viena akcija apmērā un ne vairāk kā 100% Citadeles kopējā apgrozījumā esošā akciju skaita apmērā par ierosināto darījuma cenu”.

Trīs lappuses garajā angliski rakstītajā vienošanās dokumentā ir pietiekami detalizēti aprakstītas Ripplewood un Callidus attiecības itin visā, kas saistīts ar Citadele bankas akciju iegādi, – no pirkuma cenas noteikšanas līdz pat kredītiestādes pārvaldībai un iespējamai tālākpārdošanai.

Šajā dokumentā Ripplewood un „bāleliņi” jau vienojušies pat par to, kā pēc iegādes tiks vadīta banka: „Investori vienojas, ka Valdis Siksnis sniegs ierosinājumus par mērķa uzņēmuma sākotnējo vadības komandu un kļūs par mērķa uzņēmuma Chief Executive Offer (..). Gadījumā, ja Ripplewood pieņems lēmumu izvirzīt citu mērķa uzņēmuma Chief Executive Offer, šādam lēmumam ir jābūt pamatoti pieņemamam arī otrai pusei.”

„Puses vienojas, ka to attiecības saistībā ar mērķa uzņēmuma kontroli (veicot potenciālo darījumu) tiks pārvaldītas ar visaptverošu pušu akciju turētāju vienošanās palīdzību, kura tiks veidota, balstoties uz šo nosacījumu uzskaitījumu,” – arī par to bija vienojušies V. Siksnis un K. Minetians.

Kā tiktu dalīts iegūtais pīrāgs

Vienošanās ir tikusi panākta arī par visiem ar darījumu saistītajiem izdevumiem, un tāpat jau pieņemts detalizēti izklāstīts lēmums arī par iespējamo tālāko Citadele bankas pārdošanu, tostarp arī skaidri norādot – runa ir par to, ka arī Callidus būtu bankas akciju daļas īpašnieks:

„Gadījumā, ja vienai pusei pieder uzņēmuma akciju vairākums vai arī tā apvienojas ar citiem akciju turētājiem, izveidojot vairākumu, un piekrīt pārdot uzņēmumu, otra puse nevar iebilst pret šādu darījumu. Šādā gadījumā pusēm ir jāpiesaista abpusēji pieņemams un neatkarīgs starptautiski pazīstams investīciju baņķieris, lai saņemtu viedokli par potenciālā darījuma atbilstību un godīgumu.”

Savukārt vēl viens ļoti būtisks vienošanās nosacījums attiecībā uz bankas tālākpārdošanu ir bijis šāds: „Gadījumā, ja viena no pusēm piekrīt pārdot tās rīcībā esošās uzņēmuma akcijas, otrai pusei ir tiesības pārdot tās rīcībā esošās akcijas ar tādiem pašiem nosacījumiem.”

Visbeidzot vērā ņemams vienošanās nosacījums ir arī tas, ka abi dokumenta parakstītāji – Ripplewood un Callidus ir vienojušies darījuma īstenošanā „strādāt ekskluzīvi viens ar otru”. No šī nosacījuma partnerus varētu atbrīvot tikai viena parakstītāja lēmums „tālāk neveikt ierosināto darījumu vai arī būtisku līdzīgu darījumu ar uzņēmumu”.

„Bāleliņi” palika bešā – bet kāpēc?

Pietiek rīcībā esošie dati rāda, ka šī dokumenta parakstīšanas brīdī oficiālie Callidus īpašnieki un ar viņiem neformāli saistītās personas jau sen bija atmetuši domas par bankas paturēšanu „latviešu īpašumā”, kādas gaisā virmoja vēl gadu iepriekš – 2013. gadā.

Šajā brīdī runa vairs bija „tikai” par to, ka apmaiņā pret „lietu sakārtošanu” Callidus iegūst tiesības uz noteiktu daļu pirkuma – bankas akcijām. Šī konkrētā daļa vienošanās dokumentā nav minēta, taču visbiežāk ir tikuši minēti 22,5%. Šī daļa, kā izrādījās 2014. gada rudenī, oficiāli būtu izmaksājusi virs 16 miljoniem eiro (realitātē – vēl daudz mazāk), savukārt tagad, dažus gadus vēlāk ir vērta jau vismaz 80-90 miljonus eiro.

Taču, neraugoties uz noslēgto vienošanos un pūlēm „lietu sakārtošanā”, „bāleliņi” pie savas bankas akciju porcijas tā arī netika. Vēl vairāk – kā Pietiek zināms no citiem dokumentiem, kuri tiks publiskoti nākamajā publikācijā, Callidus Capital neatguva pat to salīdzinoši nelielo summu – nepilnos 33 000 eiro, ko bija iemaksājusi par auditora pakalpojumiem.

Par to, kādu iemeslu dēļ tā notika un kā šī teorētiski pat vairāk nekā 60 miljonus vērtā „nesaprašanās” nākamajos gados ir risināta tiesas zālēs ne tikai Latvijā, bet arī ASV, - nākamajā publikācijā.

Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.

Novērtē šo rakstu: