Iesaki rakstu: 
Ušakova un Urbanoviča tandēmam beidzot būtu jāapjēdz, ka Saskaņas centra nespēja tikt valdībā nav kaut kādu „slikto” nacionālo partiju, vai elektorāta – latviešu un krievu tautības vēlētāju – problēma. Tā ir abu vadītā Saskaņas centra problēma, šīs apvienības līderu mazspējas un personīgo ambīciju problēma.
Daiļrunība ir Nila Ušakova stiprā puse. Ja kādam par to vēl bija šaubas, tad pēc sestdien notikušā valodas referenduma Ušakova medijiem sniegtās intervijas, atziņas, komentāri un redzējumi to skaidri ir apliecinājuši. Ušakovs zina, ka nav „pieclatnieks”, Ušakovs neredz referenduma uzvarētājus, un Ušakovs ir pārliecināts, ka krievi „netiek laisti” valdībā. Viņš arī zina, ka Saskaņas centru dēvē par „Kremļa aģentiem” un ka sabiedrību vajag saliedēt, un viņš zina, ka Rīgā ir problēmas, kas jārisina kā krievu, tā latviešu interesēs.
Taisni un saprotami. Kā izbijis žurnālists, runāt Ušakovs prot. Turklāt ne tikai runāt. Viņam ir vēl citas kvalitātes. Viņš atšķirībā no pretrunīgi vērtējamā vecā kaluma „krievu” interešu aizstāvja un parlamenta krēslu krietni nodeldējušā Jāņa Urbanoviča ir arī skaists, gudrs un talantīgs. Ušakovs ir mīlulis. Viņš ir persona, kura kā Saskaņas centra jaunais līderis mediju un varas ietekmes virsotnēs uzjājis baltajā „labā” krieva zirgā. Turklāt gluži kā pasaku „labais” princis Ušakovs uzkāpis arī stikla kalnā un ietrausies Rīgas tronī.
Tāpēc, lūk, viņš ir arī darījis! Viņš ir izkalis Rīgas atslēgas, rīkojis tautai svētkus likteņupes krastā, skrējis maratonu, līdz aiz pārpūles iegūlis slimnīcā.
Vārdu sakot, Ušakovs vismaz ir smagi strādājis visas tautas labā, kamēr Saeimas siltā krēsla deldētājs Urbanovičs to vien darījis, kā runājis. Runājis no parlamenta un citām tribīnēm, izturot stingro opozīcijas līniju valdības pozīcijai, neatkarīgi no tā, kā rokās vara bijusi, vai arī kliedzis par nodarījumiem pret „nelatviešiem”, Parex īpašniekiem, vai kaismīgi aizstāvējis pretrunīgi vērtējamus valsts budžeta grozījumus. Īsāk sakot, Urbanovičs līdz šim par nodokļu maksātāju naudu no Saeimas tribīnes tikai jaucis gaisu un malis tukšus salmus.
Taču, lai kā tur būtu ar abu Saskaņas centra līderu personību kvalitātēm, gan Ušakovam, gan Urbanovičam beidzot būtu jāapjēdz vienkāršais fakts, ka viņi abi - ne kopā, ne atsevišķi - nav spējuši Saskaņas centru aizvest līdz valdības pozīcijas un varas ceļam, kas nodrošinātu vietu koalīcijā un, kas, kā viņi paši saka, ļautu īstenot apvienības programmā skaisti ierakstītos mērķus.
Tāpēc te nevajag runāt par krieviem un latviešiem, par sabiedrības saliedētību vai tās graušanu, latviskā vai krieviskā nicināšanu. Abiem U – Ušakovam un Urbanovičam - vajag izkāpt no aizspogulijas, kuru viņi sev radījuši. Vajag vienkāršo, tikai to, lai Saskaņas centrā atrodas profesionāli līderi ar kompetenci, ar izpratni un vēlmi saliedēt sabiedrību, nevis to šķelt ar muļķīgām provokācijām.
Kamēr abi Saskaņas centra līderi Ušakovs un Urbanovičs, un šīs apvienības biedru vairākums neapjēgs, ka Saskaņas centra neesamība valdībā ir viņu pašu problēma, nevis latviešu-nelatviešu, krievu vai cittautiešu problēma, tikmēr arī rezultātu nebūs. Citādi sakot, tas, ka Saskaņas centrs kopš apvienības izveidošanas nav ticis pie varas, ir viņu pašu kompetences, profesionalitātes un politiskās gribas problēma, kā arī iekšējo un publiski radīto intrigu problēma, dzīvojot kaut kāda pašu radītu latviešu-krievu identitāšu aizspogulijā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
