Iesaki rakstu: 
Pašreizējā ģeopolitiskā situācija, Latvijas nācijas mazspēja un garā sīkas amatpersonas šobrīd ir panākuši to, ko 50 gados nespēja panākt liela, varena, naidīga impērija. "Treknajos" un "veiksmes stāsta" gados Latvija ir zaudējusi savus iedzīvotājus ievērojami straujāk nekā Otrajā pasaules karā un Staļina deportācijās kopā ņemot.
Ja pašos trakākajos Staļina 10 deportāciju gados no 1940 līdz 1950 gadam tika deportēti 76 tūkstoši, tad tagad tikai vienā gadā no 2010 līdz 2011. gadam Latvija ir pazaudējusi 178.003 iedzīvotājus*!!! Tam papildus vēl Latvija strauji izmirst. Kopš 1991. gada nomirst ievērojami vairāk Latvijas iedzīvotāju nekā piedzimst. Katru gadu, neņemot vērā aizbraucējus, mēs pazaudējam vienu lielu pilsētu - tikpat daudz iedzīvotāju, cik dzīvo Talsos vai Kuldīgā.
Valdībai sen jau šī iemesla dēļ bija jāizsludina ārkārtas situācija un jāpieņem ārkārtas mēri, nevis vēl ilgstoši jādiskutē piešķirt vai nepiešķirt jaunajām ģimenēm smieklīgi simboliskus pabalstus, kas tāpat neko neatrisina. Ja Staļina laikā daudziem tika nodrošinātas "bezmaksas biļetes" uz Sibīriju, tad tagad tas notiek civilizētāk, iedzīvotāji par savu deportāciju maksā un rūpējas paši. Arī šodien uz A7 nācās nejauši paņemt stopētājus - jaunu ģimeni no Latgales, kuri dodas uz Hamburgu uz neatgriešanos, jo Latgalē viņi izdzīvot vairs nevar, lai gan gribētu.
Tautas bagātību nekontrolēta izzagšana, neadekvāti augstās cenas, bezdarbs, iznīcinātā ekonomika, iznīcinātā ražošana, īpaši nedraudzīga attieksme pret vidējiem, maziem un jauniem uzņēmumiem ir noveduši pie tā ka vietējais vidusslānis neveidojas, visu pārvalda un galvenās Latvijas vērtības ir nonākušas ārvalstu lielkapitāla īpašumā, tādēļ vairums no Latvijas peļņas aizplūst pie ārvalstniekiem. Papildus tam maksājam nesamaksājamas summas par banku glābšanu. 2014. gadā būtu katram Latvijas darba spējīgam iedzīvotājam jāsamaksā ap 3800.- EUR tikai par Parex parādiem vien, neskaitot visus pārējos LR parādus.
Latvija to izdarīt nespēs, parādi būs jāpārfinansē atkal un atkal, un parādu procenti būs vēl jāmaksā bērnu bērniem. Jau šobrīd aizdevumu procentos mēs maksājam desmitiem reižu vairāk, nekā tiek atbalstītas jaunās ģimenes un risinātas izšķirošās LR demogrāfijas problēmas. Nepareizā politika ir novedusi Latvijas tautu pie masveida nabadzības, nācijas izmiršanas un aizceļošanas, par ko valstisko lēmumu pieņēmēji daudz neuztraucās, jo vienlaikus ir notikusi ļoti krasa noslāņošanās.
Ir aprindas ministrijās kuras, piemēram, šobrīd ir izlēmušas kartējam bezjēdzīgam šovam Expo izstādē atkal izputināt kārtējos sešus miljonus. Ir mums arī vairumā ierēdņi un amatpersonas, kuriem nepietiek ar daudzu tūkstošu latu lielu mēnešalgu, kuri vēl organizē shēmas un pieprasa otkatus un darba laiku pavada, gudrojot, kā vēl vairāk izzagt valsti, tādējādi palielinot tautai uzlikto slogu. Bet no otras puses ir plašas tautas masas, kas nevar atvēlēt pārtikai un zālēm kaut dažus desmitus latu, tamdēļ mokās, dzīvo nepilnvērtīgu dzīvi vai pāragri aiziet no dzīves.
Par apkuri savā strazdu būrītī jau nevar vairs spēt samaksāt daudzi desmiti tūkstoši. Pēc Valsts kontroles datiem LR nepamatoti vai bezjēdzīgi no valsts budžeta tiek iztērēti vairāk kā viens miljons latu katru dienu! Likumdevējus tas nesatrauc, KNAB darbība tiek bremzēta un šķelta. Nav saimnieka šajā valstī, kas par to uzņemtos atbildību.
Lai izglābtu bērnu dzīvības, TV plaši tiek reklamēta ziedojumu vākšanas kampaņas, kaut gan katrs bērns, ja vien izdzīvos un varēs dzīvot pilnvērtīgi, drīz kļūs nodokļu maksātājs, un vēl jo vairāk tamdēļ valstij pirmām kārtām būtu jāparūpējas par slimiem bērniem nepieciešamo medicīnisko aprūpi. Šī paša iemesla dēļ valstij būtu godīgi kaut vai pēc vismazākās likmes jāsamaksā jaunajām ģimenēm un māmiņām par 24x365x18 stundu darbu un izdevumiem, kā rezultātā valsts iegūst jaunus nodokļu maksātājus, kuri visā savā turpmākajā dzīvē valstij atmaksā ar daudzas reizes lielāku uzviju.
Šobrīd diemžēl esam nonākuši līdz tam, ka paši savām rokām iznīcināsim būtisku Latvijas identitātes daļu. Lai gan "mēs paši" nav vietā. Pretēji Satversmes 2. pantam tautai netika dota iespēja lemt par lata iznīcināšanu, valdība nedeva iespēju sarīkot referendumu, kaut gan vairums to pieprasīja un kaut gan pat oficiālie statistikas avoti apliecina, ka vairums iedzīvotāju joprojām ir pret lata iznīcināšanu un eiro ieviešanu, neskatoties uz plašo, vienpusējo informāciju masu informācijas līdzekļos.
Var jau būt dažādi viedokļi par to, kā ir ekonomiski un finansiāli izdevīgāk - pašiem paturēt savu latu vai to iznīcināt. Kāds mums arī ir agrāk centies iegalvot, ka mums pašiem sava cukura rūpniecība nav vajadzīga un pašiem savi zvejas kuģi nav vajadzīgi, ka meži, zeme un lielākie, rentablākie uzņēmumi ir jāpārdod ārzemniekiem, taču viedokļi var būt dažādi.
Tomēr ir arī kādi augstāki principi, kas stāv pāri ekonomiskajam izdevīgumam. Labi, ka neesam vēl savā garā tik tālu krituši, lai sāktu spriest, ka ekonomiski izdevīgāk taču būtu nojaukt Brīvības pieminekli un tā vietā uzcelt debesskrāpjus, kurus varētu finansiāli izdevīgi pārdot termiņuzturēšanās atļauju tīkotājiem. Diemžēl lēmums par lata iznīcināšanu pēc būtības ir tikpat amorāls. Un vēl amorālāk ir tas, ka liela daļa jau ir pieradināta pie šīs domas tā, ka tā vairumam nemaz vairs nešķiet amorāla.
Lai arī lats drīz tiks iznīcināts, tomēr atliek vien katram vienu Latu noglabāt zem sirds, kā to aicina dziesminieks Kaspars Dimiters savā dziesmā http://www.youtube.com/watch?v=DvIsVS87Hvw, un cerēt, ka nāks reiz laiki, kad lats atkal atgriezīsies.
*Demogrāfijas dati ir ņemti no http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija
Seko mums 
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
